Pūloties izdomāt nosaukumu Ivara Drulles izstādes Manai dzimtenei recenzijai, man ir jāsaskaras ar problēmu, ka spēcīgāku vārdu savienojumu par autora doto diez vai izdosies atrast. Tāpēc esmu pateicīgs kāda sieviešu žurnāla reklāmai, kas vispārīgo veltījumu dzimtenei sašaurina – šis veltījums nav vispārīgs, bet ļoti konkrēts un nācis no sirds.
Pa to laiku, kamēr izstāde ir skatāma galerijā Alma, ir mainījušies ārējie apstākļi: no vienkārši Ivara Drulles personālizstādes tā ir pārvērtusies par vienu no pretendentēm uz Purvīša balvu. Tas liek saasināt uzmanību un, gaidot to pašu darbu vēlreizēju parādīšanos Purvīša balvas kandidātu skatē februārī, minēt, kas tajos izrādījies tik lielisks, ka izvirzījis izstādi divu gadu cikla astoņu nozīmīgāko projektu sarakstā. Mākslas kuratores Ievas Astahovskas kuluāros minētais, ka izstāde skar aktuālu sociālo tēmu, ir viena no atbildēm. Otrs, tikai minējums, – ka šī aktualitāte ir nepārejoša jau vairāk nekā simt gadu un droši var pretendēt uz latviešu mākslas lielā stāsta jeb mīta statusu.
Nosaldenās pudeles
Ivars Drulle ir burtiski apvilcis apli kartē ap kādu teritoriju Vidzemē, kur viņš, kā noprotams, pavada brīvo laiku, un izpētījis, kā izskatās tur atrodamās mājas. Lielākoties slikti – daudzas ir pamestas un pussabrukušas. Mājas iemūžinātas krāsu diapozitīvos, kas izstāžu zālē ir skatāmi ar palielināmo stiklu. Ar šādu vienkāršu tehnisku paņēmienu it kā ienirstot reālajā vidē, var baudīt lauku mieru un izjust arī nepelnītas pārestības sajūtu – nu par ko viņām tāds liktenis, šīm smukajām mājām, kāpēc cilvēki tās pamet? Spilgtā saules gaisma kontrastē ar māju bēdīgo izskatu. Pārējie izstādes darbi izriet no fotogrāfiskā pētījuma un dažādos tēlos apspēlē faktu, ka cilvēki no laukiem aiziet un kādreiz dzīvības pilnās vietas palēnām aizaug. Bez šaubām, tam ir sakars ar migrāciju un vispirms jau – Latvijas pamatiedzīvotāju emigrāciju. Bet, runājot par to, bez plašāka konteksta, arī kulturāla, nevar iztikt nekādi.
Rūdolfa Blaumaņa joku lugā No saldenās pudeles, kas sacerēta 1901. gadā, ir kāds tēls, vārdā Krišs, kas ir visai negatīvs – slinks un melīgs. Reizē arī ambivalents: viņš, piemēram, biedē pārējos lauku māju iedzīvotājus ar pārtikas ražošanas industrializāciju, ko iemieso centrifūga – tā saģiftēšot pienu. Tomēr Krišs pats, visticamāk, nav ar laukiem sirdī un, iespējams, savu nākotni atradīs pilsētā, kur viņu gaida tālāka degradācija. Varbūt šāda prognoze ir tikai uzslāņojums no Imanta Kalniņa un Jāņa Petera operetes, kas 1975. gadā rakstīta pēc lugas motīviem. Krišam tajā veltīts vesels dziedājums ar sulīgu frāzi: "Kur paliek sūdu smaka, kad cilvēks Rīgā tiek?"
Industrializācija un urbanizācija tiešām bija XIX gadsimta problēmas, un Blaumanis pravietiski norāda gan uz to neizbēgamo konfliktu ar tradicionālo dzīvesveidu, gan, pats lāga nespēdams izšķirties starp rakstīšanu lauku klusumā Brakos un piemājošanu drauga Jaņa Rozentāla Rīgas dzīvoklī, iezīmē arhetipisku latviešu kultūras darbinieka stāju: bez pilsētas nevar, bet ar pārliecību, ka īstā dzīve notiek kaut kur tuvāk pie govs pupiem. Operetes tapšanas laikā bija aktuāla laucinieku gandrīz vai piespiedu pārvietošanās uz kolhozu centriem, kas iztukšoja viensētas. Tās iegādājās inteliģences pārstāvji, izvēršot teju politisku kustību. Vai viņi toreiz varēja iedomāties situāciju, kad svaigā gaisa konkurents būs vairs ne Rīgas, bet citu Eiropas valstu lielpilsētu smogs, un vai kaut teorētiski iedomājās, no kā tautu sargā dzelzs priekškars, kas tā gandēja viņu dzīvi?
Bērni autobusu pieturā
Zinu, ka mākslinieki ne acu galā nemīl salīdzinājumus. Tomēr konteksta labad bez tiem neiztikt: senā tēma ne reizi vien interpretēta arī laikmetīgajā mākslā. Kā spilgtākos piemērus varētu minēt Kriša Salmaņa videodarbu Garā diena (2012), kurā kāds šķūnītis skatītāju acu priekšā nodzīvoja savu mūžu no spāru svētkiem līdz sabrukšanai, un vēl šogad Cēsu Mākslas festivālā rādīto Kristapa Epnera vairāku projekciju instalāciju, kas ļāva lūkoties it kā pa pamestu māju logiem.
Ivara Drulles izstādē lauku reģiona humānā korozija attēlota visai tieši – portretētas dažas mājas uz liela izmēra rūsējošām metāla loksnēm. Pārējie eksponāti piedāvā mazāk iespaidīgus tehniskos risinājumus: aparātu, kas kustina riteņbraucēja figūriņu un fonu aiz viņa, un mazu skulptūriņu grupu, kas attēlo autobusu pieturā gaidošus bērnus. Bet, paga, – es sev saku šajā vietā – lai arī, kā nojaušams no līdzšinējā teksta, esmu drīzāk bez laukiem sirdī un tēma kā parole uz mani neiedarbojas, konkrētie bērni neliekas sveši: tiešām, vairākus gadus piedaloties Skrides fonda labdarības projektos, esmu lasījis skolēnu sacerējumus no Ivara Drulles pētāmajā areālā iekļautajām vietām – Dzelzavas un Cesvaines. Vienkārši un tikai reizēm drusku blaumaniski piepušķoti vārdi par pieķeršanos dzimtajai vietai tiešām mēdz saviļņot līdz asarām. Vai Ivara Drulles darbi tā iedarbojas uz skatītāju, kas ir ārpus latviešu kultūras vēsturiskā diskursa, mēs uzzināsim pavisam drīz, kad Purvīša balvas kandidātu izstāde tiks nodota starptautiskai vērtēšanai.
Ivars Drulle
Izstāde Manai dzimtenei
Galerijā Alma līdz 20.I