Ivetas Laures personālizstāde Reikjavīkas stāsti, kas no 8. janvāra līdz 3. februārim skatāma galerijā Māksla XO, ir izteikti viegla, līksma, rotaļīga izstāde bez mākslai dažkārt piemītošajām ambīcijām uz intelektuālu, emocionālu vai sociāli politisku spriedzi. To var uztvert vienkārši kā ceļojuma piezīmes, un kāpēc gan lai nevarētu arī tā?
Māksliniece pēdējā laikā tik reti rīko personālizstādes, ka Reikjavīkas stāstus nav īsti ar ko salīdzināt, tomēr viņas darbi regulāri tikuši iekļauti dažādās grupu izstādēs jau kopš 90. gadiem, tādēļ var būt pamats apgalvojumam, ka Reikjavīkas stāstos redzamais ticami raksturo Ivetas Laures radošās darbības stilu. Viņa allaž šķiet sievišķīga, aizrautīga, personiski atklāta, ieinteresēta eksperimentēt ar jauniem materiāliem un dažādiem mākslas veidiem – instalāciju, fotogrāfiju, digitāldruku, asemblāžu, redīmeidu, video un šoreiz arī literāru tekstu.
Bērnudārza grupiņa dodas kosmosā
Izstādes ideja māksliniecei sekojusi jau dažus gadus – kopš pusotru mēnesi dzīvojusi un strādājusi mākslinieku rezidencē Islandē. Tur pavadītais laiks un sastaptie ļaudis viņu ļoti iedvesmojuši, galu galā liekot vizualizēt piedzīvoto, kas laika gaitā saaudies ar personiskiem un kolektīviem iztēles un atmiņas slāņiem. Tā nu vienā izstāžu zālē satikušies kosmonaute Valentina Tereškova no mākslinieces bērnības zemes un dejotājs Mihails Barišņikovs no viņas jaunības zemes, kam līdzās uz Latvijai zīmīgās Hofdi muižiņas Reikjavikā fona tiekas Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans, savukārt visa bērnudārza grupiņa – līdz ar smaidīgo Ivetiņu zem liela kaprona lentes pušķa – sakāpusi rotaļu raķetē.
Ekspozīciju veido vairākas krāšņas objektu grupas, kuru vienojošais elements ir mākslinieces literāros talantus apliecinoša stāstu burtnīca – tur patiešām viss ir izlasāms, rodas pilnīga skaidrība par vizualizētajiem motīviem, kaut gan autore uzsver: "Tie nav burtiska stāstu ilustrācija. Objektu un stāstu skaits nesakrīt, arī to tēli brīvi ceļo un "viesojas" viens otra pasaulē." Stāsti par rezidencē sastaptajiem dažādu tautību cilvēkiem ir kā aizmetņi, no kuriem vērpjas pavedieni, kas konstruē mākslas objektus. Skatītājam ir interesanti šo asociāciju virkni šķetināt vaļā.
Plīvo baltas zīda zeķes
Viens no iespaidīgākajiem objektiem izstādē ir kinētiskā instalācija Mīlestība un zīds. Šī darba kā vides objekta versiju varējām novērtēt jau šoruden Kalnciema kvartālā, paceļot acis uz galerijas jumta pusi. Toreiz tas atstāja ārkārtīgi poētiska un asociatīvi ietilpīga mākslas darba iespaidu – starp koku zariem kā vēja ķērāji lidlaukos plīvo baltas zīda zeķes... Izrādās, darbam bijis arī gana romantisks motīvs – Reikjavīkas stāstu burtnīcā Iveta Laure stāsta par rezidences biedrenes Ņujorkas mākslinieces Lorenas vectēvu, izcilu konditoru, pēc tautības poli, kurš Otrā pasaules kara laikā, pats nezinādams, kādam mērķim, sagādājis sievas kārotāko dāvanu – armijas izpletni. Izrādījies, ka atjautīgā sieviete no izpletņa izdomājusi pašūt sev zeķes (armijas izpletņi bijuši darināti no īsta zīda). Galerijas ekspozīcijā baltās zeķes ir stipri mazākas un ķer vienīgi ventilatora pūsto gaisu, tomēr instalācija tāpat ir brīnišķīga, visefektīgāk tā atklājas naktī, vērota caur skatlogu.
Zīda materialitāte ir valdošā noskaņa arī ekspozīcijā kopumā, laikam jau tāpēc, ka ir adekvāta atmiņu plūduma iespējamajai materialitātei iztēlē. Uz zīda lakata drukāta arī 60. gadu fotogrāfija ar tipiski sapucētiem padomju bērnu dārzniekiem, kuri savulaik rotaļājušies zem pirmās sievietes kosmonautes Valentīnas Tereškovas portreta un veidojuši savu vērtību sistēmu atbilstoši aukstā kara kritērijiem. Darbs tapis negaidītas atziņas, ka raķetes nav tikai padomju bērnu ilgu objekts, rezultātā – Ivetu Lauri pārsteidzis amerikāņu mākslinieces rezidencē izstrādātais pētījums par rotaļu kosmosa kuģu izvietošanu ASV un Kanādas bērnudārzos.
Zīdaini spīd arī konfekšu papīriņi. Viens no atraktīvākajiem ekspozīcijas elementiem ir īsta konfekšu kleita. Tās iecere saistāma ar krievu mākslinieci Jūliju, kura dzimusi ostas pilsētā aiz polārā loka – Murmanskā –, kur atšķirībā no pārējās padomjzemes Jaunajā gadā vienmēr uz galda bijušas importa konfektes spīdīgos papīriņos. Īpaši veiksmīgie lepojušies ar krāsainajām Quality Street konfektēm metāla bundžā, kas Ivetas Laures personālizstādē arī nokļuvusi mākslas eksponāta statusā, apveltīta ar brīnumaina sapņa iekšējo mirdzumu. Konfekšu kleita savukārt vienlaikus strādā kā nostalģiska metafora un spoža dizaina ikona.
Rezumējot redzēto un pārdomāto, Ivetas Laures izstādi gribētu paturēt atmiņā kā jauku precedentu vizuālās mākslas iespējai ar vieglprātīgu dizainīgu eleganci uzjundīt atmiņu mākoņus un izpurināt emociju spilvenus, ko vienmēr aizraujoši darīt, salīdzinot vienaudžu pieredzi postpadomju un citās pasaules zemēs.
Iveta Laure
Izstāde Reikjavīkas stāsti
Galerijā Māksla XO līdz 3.II