Teātra sezonas izskaņā katra jauna pirmizrāde nokļūst arvien grūtākā situācijā. Nevilšus arvien vairāk nākas salīdzināt ar to, kas jau bijis. Maija beigās Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādītā Regīnas Ezeras romāna Aka skatuves versija Ināras Sluckas dramatizējumā un režijā iet pa vismaz divām pazīstamām takām. Pirmā satikšanās ir ar Nacionālā teātra šīs sezonas iepriekšējo latviešu padomju materiālu – Harija Gulbja Cīrulīši rakstīti laika ziņā ļoti tuvu un ir Ezerai arī intonatīvi radniecīgs teksts. Par latviešu ģimenes dažādu paaudžu personiskajām izvēlēm uz dzimtas māju gleznainā un vienlaikus sarežģītā fona. Nemaz tik tālu viena no otras nav arī abas izrādes – pazīstami latviski attiecību modeļi viegli dekoratīvā ierāmējumā. Drusku sentimentāli, drusku abstrakti, drusku par mums visiem zālē sēdošajiem.
Jūtas un ilūzijas
Otrā Akas satikšanās ir ar režisores iepriekšējiem darbiem, kuros Ināra Slucka izmantojusi kino motīvus vai stilistiku, visvairāk ar izrādi …bagātā kundze… (2013). Gan toreiz, gan tagad vērojams patstāvīgs skatījums uz literāro pirmavotu – Andreja Upīša romānu Smaidoša lapa (1937) un jau minēto Regīnas Ezeras darbu, vienlaikus saglabājot tiešas un neslēptas norādes uz abu romānu ekranizāciju – Leonīda Leimaņa filmu Pie bagātās kundzes (1969) un Gunāra Cilinska un Vara Braslas Ezera sonāti (1976). Abos gadījumos tas ir latviešu aktierkino zelta fonds ar citātiem un kadriem, kas jau folklorizējušies.
Abos gadījumos Ināra Slucka izturējusies pret šo tradīciju ar cieņu un vieglu nostalģiju, piemēram, …bagātajā kundzē… iemontējot vienā izrādes "kombinētajā kadrā" aktrisi Līgu Liepiņu gan fiksētajā ekrāna jaunībā, gan dzīvajā plānā uz skatuves. Savukārt izrādes Aka sākumā skan audiofragments no Rūdolfa Blaumaņa lugas Ugunī (pieņemu, ka tomēr no 1982. gada uzveduma Drāmas (Nacionālajā) teātrī, nevis no 1966. gada filmas Purva bridējs, kā norādīts izrādes programmiņā), kur Kristīnes dialogā ar Akmentiņu ātri atpazīstama aktrises Astrīdas Kairišas balss. Ezeras Lauras un Blaumaņa Kristīnes netiešais sastatījums ir oriģināls un pamatots Ināras Sluckas vērojums, jo abas varones pārstāv latviešu sieviešu raksturu arhetipisko zonu, kurā cīnās pienākums, jūtas un ilūzijas par to, ka neglābjamais varbūt tomēr ir glābjams.
Izrādē kā muzejā
Ironiski, ka, meklējot internetā kādu faktu par Astrīdu Kairišu, izlec kāda iedzeltena portāla raksts ar nosaukumu Ezera sonātes puikam Mārim dzīvē nav gājis viegli. Visdrīzāk tā ir nejaušība, tomēr trāpīga, jo tieši Māris, kuram "dzīvē nav gājis viegli", ir Ināras Sluckas izrādes stāsta galvenais atskaites punkts. Lauras un Riča dēls ar savu nepastarpināto pasaules uztveri un dabisko uzticēšanos nevis pilnīgi nepazīstamajam tēvam, bet negaidīti Lauras pasaulē ienākušajam vienas vasaras kaimiņam Rūdolfam kļūst par katalizatoru mātes izvēlēm. Jo izrādē Māris ir izaudzis liels, un dzīvē viņam nav paveicies. Mārtiņa Brūvera pieaugušais Māris ar nobružātu portfelīti (kurā atrodams gan radio, gan sviestmaize, gan Melnā balzama pudele), brūnā pavalkātā uzvalkā un zeķēm sandalēs (ak, šis mūslaiku lūzeru stereotips) ienāk izrādes telpā kā muzejā – atslēdz durvis, iededz gaismu, pārbauda eksponātus.
Mākslinieces Marijas Ulmanes scenogrāfijas un kostīmu koncepts spēlējas ar pagājušā gadsimta 70. gadu stilistiku, tāpēc droši vien tas ir iecerēts kā muzejs vispār, kurā laiks ir apstājies. Tomēr tikpat labi tās var būt Tomariņu mājas, kurās pagājusi Māra bērnība, bet tagad tur neviens vairs nedzīvo, tikai piemājas ezera floras un faunas iekonservētie paraugi īslaicīgi piesaista kāda nejauša garāmbraucēja interesi. It kā gandrīz burtiski būtu piepildījies Rūdolfa pirmais iespaids, ienākot Tomariņos romāna sākumā: "Ezermalas mājas bija par tālu no centra, lai kolhozs šeit vēl ko nebūt remontētu vai celtu no jauna. (..) Kamēr te dzīvoja cilvēki, vecās ēkas vēl turējās, atstātas tās drīz vien sabruktu, pāraugtu ar smilgām vai zāli. (..) Tomariņi likās pamesti. (..) Pulkstenis aizelsās, aprima, un māja atkal ieslīga pilnīgajā, kā apburtajā klusumā. Tomariņi atgādināja Brīvdabas muzeja lauku sētu – viss nolikts un pakārts tā, lai radītu īstenības ilūziju, (..) neviena cilvēka, tikai lietas, mantas priekšmeti, kas tiem kādreiz piederējuši."
Izrādes laikā neviens īsts apmeklētājs šajā muzejā tā arī neienāk, un telpu piepilda tikai Māra atmiņu ainas, kurās atdzīvojas viņa bērnības cilvēki – māte Laura, vecāmamma Alvīne, tēvs Ričs, tēva māsa Vija un dakteris Rūdolfs no Rīgas. Atmosfēriskuma radīšanas ziņā šis paņēmiens darbojas ļoti labi, pat ja ne viscaur ir reālistiski ticams (Māris nevarētu atcerēties notikumus, kuros nav bijis klāt), un to lieliski atspoguļo Jāņa Deinata izrādes fotokolāžu sērija Nacionālā teātra mājaslapā.
Ziedēšanas spēks
Ne tik auglīga šī retrospektīvā skatpunkta ietekme ir uz romāna un izrādes galvenajiem raksturiem. Saprotama ir dramatizējuma autores izvēle dramaturģiskās skaidrības vārdā atteikties no blakus darbības līnijām un personām, pat ja Regīnas Ezeras versijā tām ir principiāla nozīme, īpaši tas attiecas uz Lauras meitu Zaigu, kuras ļoti trauslā, introvertā iekšējā pasaule romānā ir viens no spēcīgākajiem Lauras izvēles katalizatoriem. Tomēr daļu psiholoģiskā apjoma un dziļuma zaudējuši arī galvenie varoņi.
Konkrētāko izrādes raksturu, pateicoties košām detaļām (etīde ar zeķbiksēm jau vien ir ko vērta), radījusi Marija Bērziņa Vijas lomā – nenovērtēta vitāla sievišķība, kurai izmisīgi gribas tikt pamanītai, sasildītai, mīlētai. Tāda koša peonija zem virtuves loga, kura nekad nebūs roze (un pati to apzinās), bet ar milzīgu ziedēšanas spēku. Precīza ir Līgas Liepiņas Alvīne, kuras skarbumam gan izrādē netiek dots pamatojums, bet izpausmes ir nepārprotamas – par jūtām sen ir aizmirsts, palikusi tikai smagas dzīves notrulināta ikdiena.
Diemžēl ļoti abstrakti iznākuši abi izrādes vīrieši. Jāņa Āmaņa Ričs ir pamatā gļēvulīgs, raudulīgs un neuzticams, savukārt Ģirta Liuzinika Rūdolfs – labs, kārtīgs un uzticams. Par tik vienkāršām krāsām vainot tikai aktierus negribētos, jo izrādes forma viņiem to arī piedāvā – īsos uznācienos visai pasīvi reprezentēt kādu emocionālo stāvokli, izlaižot procesu, kā līdz konkrētajam stāvoklim nonākts.
Daļēji vīriešu raksturu shematismu izskaidro arī veids, kā Laura Siliņa spēlē savu vārdamāsu. Aktrises iekšējā dzīve Lauras lomā ir ļoti intensīva, intriģējoša, to ir interesanti vērot un mēģināt atminēt, tomēr vienlaikus šķiet, ka viņa ir vērsta tikai uz sevi. Šī Laura atrodas pilnībā pati sava prāta gūstā jeb, aizņemoties cita Regīnas Ezeras darba nosaukumu, ir "pati ar savu vēju", un neviens (ne vīrietis, ne bērns) pēc būtības viņas izvēli ietekmēt nevar. Izmantojot Harija Gulbja Cīrulīšos lietotu metaforu: Lauras Siliņas Laura ir kā aizslēgta aka – dziļa, noslēpumaina, vilinoša, bet… ciet. Šādā kontekstā arī Imanta Kalniņa spēcīgā filmas mūzika kļūst tikai par emocionāliem kruķiem, jo noticēt liktenīgai mīlestībai uz skatuves tomēr ir grūti. Izmisīgai cīņai ar sevi gan.
Mārtiņa Brūvera pieaugušā Māra atmiņas, kurām aktieris visai statiskās mizanscēnās ļaujas simpātiski neizskaistinātā ķermeņa valodā, ir tāds kā palaidējmehānisms, kas gan izsauc no pagātnes sen zudušu cilvēku figūras, bet īsti tomēr neļauj apjaust to rīcības attīstību un dziļākos motīvus. Toties par pārsteidzoši dzīvu tēlu kļūst mazā Māra parādīšanās īsta puikas veidolā. Emīla Pohorželska (citos vakaros Māra lomā arī Dāvis Karpovs vai Imants Seleckis) priecīgais dabiskums un nenoslēpjamā pieķeršanās saviem skatuves partneriem Mārtiņam Brūverim un Ģirtam Liuzinikam ir tik silta un aizkustinoša, ka mazina izrādes visai didaktisko morāli – nedzīvojiet kopā bez mīlestības, ja negribat, lai jūsu foršie un priecīgie bērni izaug par skumjiem un vientuļiem neveiksminiekiem. Jo tik vienkārši jau tomēr pasaulē nav.