Rēzijas Kalniņas pirmais Šona Grenana iestudētais darbs – Liec Dievam pasmieties – turas regulāri izpārdoto Dailes teātra repertuāra vienību galvgalī jau divus gadus. Līdzīgu skatītāju mīlestības noturīgumu, spriežot pēc atsauksmēm teātra mājaslapā un vienotas kājās celšanās pirmo izrāžu noslēgumā, var prognozēt arī jaunākajam Rēzijas Kalniņas darbam Alvas sieviete. Vēl vairāk. Iknedēļas smalko aprindu vērotājizdevums Kas jauns izvērstu materiālu par izrādi anonsē ar režisores teikto: "Mēģinājumos visi raudāja, suflierīte raudāja, un es apraudājos… Bija skaidrs, ka arī skatītāji raudās."
Estētisks mikslis
Uz šāda fona atzīties neraudāšanā nozīmē publiski izrakstīt sev dvēseles nabadzības apliecību. Bet, tā kā jūtu seklums kritiķim nav nekas jauns, jāriskē un jāsaka vien, kā ir, – raudāt man Alvas sievietē negribējās nemaz. Taču visnotaļ varu saprast tos, kam šāds emocionālais līdzpārdzīvojums rodas. Jo abas minētās izrādes vieno ne tikai dramaturga un režisores vārds un aktieris Pēteris Liepiņš ģimenes tēva lomā, bet arī dīvains estētisks mikslis starp aizdomīgas kvalitātes formu un nenoliedzami cilvēciski uzrunājošu saturu.
Vispirms par bēdīgo. Abos gadījumos izrādes vizuālais iepakojums un virkne režisorisko risinājumu ir tik amatieriski, ka dažbrīd pat liek apšaubīt šādu darbu tiesības atrasties profesionāla teātra repertuārā. Īpaši tas attiecas uz sintētisko parūku, pārspīlēto kostīmu un ilustratīvas dekorācijas zonu. Alvas sievietē par telpas iekārtojumu atbildību uzņēmusies pati režisore kopā ar kostīmu mākslinieci Ramonu Barsegjanu, un kopdarbs rezultējies ārkārtīgi pieticīgā dažu gaismas ķermeņu un minimālu, tiešā nozīmē lietotu mēbeļu (galds te ir tikai galds) izvietojumā.
Situācijā, kad lugas darbība prasa varoņu brīvu pārvietošanos starp vairākām zonām ne tikai fiziski, bet arī, tā teikt, prātā, pret telpas nosacītu lakonismu (jebkas var būt jebkas) nebūtu ko iebilst, ja vien tas realitātē neizskatītos pēc nejauši salasītu lietu nefunkcionālas izstādes. Simbolisko dimensiju notiekošajam iecerēts piešķirt ar spēles laukumu ierobežojošām atspīdošo dažādo krāsu gaismām (gaismu mākslinieks Dainis Sumišķis), no kurām ik pa brīdim liktenīgi parādās kāds no varoņiem. Kopumā izrādes vizuālais tēls ir tik samocīts, ka dažbrīd to labāk gribas neredzēt.
Toties Grenana lugas stāsts, kaut dramatiski krietni sakāpināts, ir ticams un iespējams. Jaunai sievietei Džoijai lugas sākumā tiek veikta sirds transplantācija. Turpmākajos mēnešos Džoijas fiziskais ķermenis jauno orgānu gan pieņem, bet psiholoģiski sākas smags, depresīvs atgrūšanas process, ko izdodas pārvarēt, tikai iepazīstot savu donoru. Izrādās, ka līdzīgs pieņemšanas process vajadzīgs arī otrai pusei – nelaimes gadījumā bojā gājušā Džeika vecākiem un māsai, kuri devuši atļauju orgānu transplantācijai.
Smalku attiecību stāsts
Var tikai apbrīnot Gintu Andžānu, kurš jau otro reizi Rēzijas Kalniņas režijā cienījami tiek galā ar neiedomājami ilustratīvu skatuves uzdevumu. Izrādes Liec Dievam pasmieties beigu daļā aktierim ir jāatveido deniņos sasirmināts mācītājs, kuram, demonstrējot sava varoņa personības izmaiņas, jāpārnēsā un jāmierina lakatā iesēdināta mulāža – "raudošs bērns". Alvas sievietē Ginta Andžāna Džeiks jau lugas sākumā ir… miris un, izņemot dažas īsas atmiņu epizodes, atrodas uz skatuves tādā kā nemateriālā identitātē. Jeb, patvaļīgi pārfrāzējot Blaumani, Džeiks ir tāds kā mēmais liecinieks no viņsaules, kura dvēsele nerod mieru, kamēr to nav guvuši Džeika šai saulē palikušie tuvinieki.
Iecere, ka Džeika gars ir nemitīgi fiziski klātesošs tagadnes notikumos, pieder lugas autoram, un režisore tai sekojusi burtiski. Ginta Andžāna varonis pārvietojas bez skaņas, pietuvodamies vai attālinādamies, tikai ar skatienu vai ķermeņa valodu paužot kādu noteiktu attieksmi. Nevar noliegt, ka emocionāli šī sajūta ir pazīstama katram, kurš kādreiz ir zaudējis tuvu cilvēku, – vēl ilgi šķiet, ka viņš kuru katru brīdi ienāks pa durvīm, ka atrodas blakusistabā, ka apsēdīsies savā krēslā.
Un te sākas Alvas sievietes vērtīgākā daļa, kas par kases gabalu padarījusi arī jau minēto darbu Liec Dievam pasmieties, – aktieru ansamblis lugas konstrukciju padara dzīvu, ļaujot katram skatītājam ar notiekošo identificēties savas individuālās pieredzes līmenī. Īpaši tas attiecas uz jaunākajā iestudējumā iesaistīto vecāko aktieru paaudzi. Atpazīstami konkrēta savā laipnajā, bet apgrūtinoši aizbildnieciskajā intonācijā ir Lidijas Pupures Medmāsa. Vitāli pašironiska un vienlaikus vērīga uzmanībā pret draudzeni ir košā Ilzes Vazdikas Darla. Savukārt Lilita Ozoliņa un Pēteris Liepiņš dēlu zaudējušu vecāku lomās nospēlē smalku, sarežģītu un aizkustinošu attiecību stāstu, kurā ir daudz skumju, vientulības, dusmu un galu galā mīlestības.
Aizmirst un atcerēties
Pētera Liepiņa Henka iekšējā cīņa starp vēlēšanos vienlaikus aizmirst un atcerēties ir tik psiholoģiski pamatota un daudznozīmīga, ka faktiski kļūst par izrādes vadošo tēmu. Iespējams, arī tāpēc, ka Ērika Eglija galvenajā Džoijas lomā spēlē ticamu un teorētisku empātiju raisošu klīniskas depresijas ainu, bet dara to intonatīvi visai vienveidīgi, galvenokārt runājot aizvainoti kašķīgā balsī. Diemžēl no ansambļa krīt ārā Džeika jaunākā māsa Semija, ko Lelde Dreimane zēngalviņas parūkā, blūzē, uz kuras uzšūti ķirsīši, un čiepstošā balsī atveido kā infantili jūsmīgu pusaudzi, kaut varone ir jau pieaugusi bērnudārza audzinātāja.
Pētera Liepiņa Henka un Lilitas Ozoliņas Alises skatuviskā esamība ir tik piepildīta, ka pārvar gan teksta tulkojuma neveiklības (piemēram, atmiņu dialogā dēls Henkam pārmet "integritātes" (???) trūkumu), gan kopējo inscenējuma aptuvenību. Tomēr, kad stāsts ir noslēdzies ar ļoti paredzamu, bet tāpēc ne mazāk aizkustinošu visu iesaistīto savstarpējo izlīdzināšanos, režisore vēl fināla tumsā liek pulsējoši izgaismoties mākslīgam sirdsveida dekoram pie vienas no kulisēm.
Ieraugot ko tādu, kā arī ar sirsniņu zīmējumiem izrotāto izrādes programmiņu, gan gribas vaicāt, kura gadsimta teātrī mēs atrodamies. Vai tiešām skatītājs ir jāuzskata par tik elementāru būtni, kas bez uzzīmētas sirds nesaprot, ka siržu valoda ir vienīgā patiesā.
Alvas sieviete
Dailes teātra Mazajā zālē 20.III, 5., 18., 24.IV plkst. 19
Paulas Jēger-Freiman rēgs
vienkārši