Režisores Ingas Tropas vadībā Dirty Deal Teatro burtiskā nozīmē tapis dramaturģes Lindas Rudenes autobiogrāfisku motīvu iedvesmots dzīvesstāsta mēģinājums atbilstoši lugai Armastus jeb tulkojumā no igauņu valodas Mīlestība dotajam žanra nosaukumam.
Stāsts ir par Lindas 90 gadu vecās Omes (lomā Inta Tirole) garā mūža atvasaru, kad viņa, viesojoties pie radiem Igaunijā, satiek Jāņa Skaņa iemiesoto Reinu un vēlreiz, bet varbūt tieši pirmo reizi iemīlas. Un viss dzīves gurdenums gluži kā mugurā savilktās labākus laikus pieredzējušās drēbju kārtas nolobās – veco kundzi noteikti silda jūtas, nevis apģērba gabali. Linda (lomā Maija Arvena) sanākušajiem vārda tiešā nozīmē prezentē brīžus no Omes dzīves, ar skatu no malas skatītāju acu priekšā kā režisore tos neslēpti iestudējot, bet atsevišķās ainās no jauna izdzīvo, atgriezdamās atmiņās par Omi un sarunās ar viņu.
Šokolāde garšo citādi
Spilgti baltajā spēles telpā, kas sola visu un neko, nav grīdas, ir tikai milzīgs balts galds, kas piepilda gandrīz visu telpu, un apkārt tam – skatītāju krēsli. Uz tiem jau gaida katram savs lugas eksemplārs un zīmulis piezīmēm. Tā sauktais izrādes tapšanas galda periods var sākties.
Iestudējuma forma skatītājus konceptuāli padara par izrādes dalībniekiem, lai arī viņi nav nosaukti pie personām, kuras darbojas. Ir iespēja lasīt līdzi varoņu replikas un vērot, kā bezkaislīgās burtu kombinācijas, nonākušas aktieriem uz mēles, iegūst intonāciju un attieksmi, bet nepacietīgākie var pāršķirt pēdējo lapu, lai acumirklī noskaidrotu, ar ko beigsies nepilnas divas stundas garā izrāde.
Skatītājiem nav iespēju būtiski ietekmēt izrādes norisi, taču interakcijas, kaut arī formālas, ir daudz – var dziedāt līdzi Omes jubilejas viesiem, var izmēģināt savas prasmes, izlokot mēli igauņu valodas skaņās, un uzcienāties ar šokolādi, kas, protams, garšo citādi, Jāņa Skaņa rokas pasniegta. Sanākušie ar lielāku vai mazāku entuziasmu tai arī ļaujas, veidojot priekšnesumu kopā ar aktieriem ikreiz mazliet atšķirīgu un tāpēc neatkārtojamu. Kāds skatītājs gan 10. jūnija izrādē nerausās uz galda pēc tikko sadzirdama Maijas Arvenas lūpu nočukstētā aicinājuma izdancināt pašas atveidoto Omes jaunības dienu draudzeni, lai remdētu viņas sirdēstus, kad šarmants pielūdzējs tomēr izvēlējies Lindas Omi… Pats vainīgs.
Taču, pēc izrādes pārlasot lugu, skaidrs, ka teksts ir koriģēts – kādas ainas nav, kāda cita nākusi klāt. Režisore ieskicē izrādes tapšanas gaitu – redzami radošie strīdi, savu skatījumu līdzsvarojot ar ieinteresēta aktiera piedāvātajām idejām, aktieri nemitīgi iziet no lomas un atkal kļūst par tēliem, izmēģinot, kā uzsvērt vienu vai otru aspektu stāsta skaidrības vai varoņa personības pilnīgākas atklāsmes labad.
Izrādes pieteikto teātra pašrefleksijas tēmu tikai spilgtina vecākās paaudzes aktieru vietumis apzināti ironiskās intonācijas, uz ko sanākušie dzīvi reaģē ar klusiem smiekliem, smaidiem, kurus nav iespējams paturēt pie sevis, jo spožāks vai krēslaināks apgaismojums saglabājas teju visu izrādes laiku, atkal atgādinot par notiekošā teatrālo dabu.
Prasība būt formā
Izrādē saglabātais lugas fragmentētais naratīvs, principiāli atsakoties no skaidrām pārejām starp ainām, neveicina just līdzi izrādes varoņos apslēptajiem pārdzīvojumiem, bet gan drīzāk mudina notiekošo vērtēt intelektuāli. To, protams, var skaidrot ar uzskatāmu joprojām sadrumstalotās cilvēka apziņas atspoguļojumu. Taču, ņemot vērā, ka izrādes vadmotīvs tomēr ir mīlestības sniegtā harmonija, visai ekspresīvā izrādes forma gluži nekļūst par tās saturu un bez skaidri nolasāma pamatojuma kontrastē ar to, tāpat kā ar Edgara Raginska mūziku, kurā sadzirdami Filipa Glāsa minimālistiskie motīvi, un Gata Indēvica plaukstošo ziedu un sieviešu tēlu rimto kustību hipnotiskajām videoprojekcijām uz galda virsmas, kas vedina uz melanholiju.
XXI gadsimts ir paradoksāls, un varbūt izrāde pieskaras arī šai problemātikai. Radošā komanda ļauj aizdomāties, ka šis ir jaunības, nevis jauniešu laikmets. Tajā dominē prasība mūždien būt ieinteresētam, informētam, aktīvam, klātesošam, respektīvi, būt formā. Taču vienlaikus ir dota arī iespēja bez stereotipiem ļauties emocijām un jūtām, piepildīt savas vēlmes jebkurā vecumā – kaut vai mīlēt un mīlēties zem galda sabiedriskā vietā. Arī tad, ja mīlniekiem jau deviņdesmit…
Klīniski simptomi
Inta Tirole un Jānis Skanis ar smaidu uz lūpām ļaujas «režisores» kaprīzēm un atraisīti un veikli izpilda visus viņiem uzticētos performatīvos numurus – gan runājot nesakarīgu dialogu igauņu valodā, lai uzsvērtu Lindas apjukumu, uzzinot par Omes restartēto dzīvi, gan mīlas ekstāzē stenot zem galda. Lugā un arī izrādē Jāņa Skaņa loma ir tīri funkcionāla, tā kalpo vienīgi par abu atšķirīgo paaudžu sieviešu attiecību katalizatoru. Savukārt Intai Tirolei ir dotas lielākas iespējas ne vienā vien klusuma pauzē ļaut savās skumjajās acīs iztēloties Omes dzīvesstāsta skaudrākos brīžus.
Maijas Arvenas melnais plandošais bikškostīms un tikpat melno matu kodaļa viņu padara vizuāli uzskatāmi atšķirīgu no ikdienišķi tērptajiem senioriem. Tāpēc viņas iesaiste reālistiski iecerētajās epizodēs notiekošo ļauj uzlūkot kā Lindas privāto skatu uz notikumiem, kad viņa risina kādu iekšēju cīņu, kurā jātiek skaidrībā ne tikai ar savu apmulsumu attiecībās ar mīlamo vecomāti, bet jo vairāk ar kādām plašāk neatklātām dziļākām eksistenciālām kolīzijām.
Tas jo uzskatāmi redzams ainā, kurā atsedzas Lindas un Omes dvēseliskā radniecība, kad Maija Arvena kā tumša ēna pavada ikvienu Intas Tiroles rāmo, bet noteikto kustību, virzoties pa spēles galdu.
Izrādē mazmeitas mīlestībā pret vecomāti gan iezīmējas visai klīniski simptomi. Ievērojot viņu ciešo garīgo tuvību, ko nav vājinājusi vecāsmātes mūžīgā neapmierinātība (tam jātic uz vārda, jo Omes rīcībā nekas nepanesami kaitošs nav saskatāms), varētu runāt par zināmu greizsirdību, kad mazmeita ierauga jau mirušā vectēva čības vecāsmātes jaunā iemīļotā kājās.
Taču Lindas teju dzīvnieciskie rēcieni, kas pavada krampjainās kustības, lencot mīļi čivinošo veco pāri, ir pār mēru ārišķīgi. Par spīti tam, patīkami, ka vietējo aktieru skaitu papildinājis Maijas Arvenas apņēmīgais, atbruņojoši meitenīgais tēls.
Esmu pārliecināts, ka daudzus neatstās vienaldzīgus Lindas dobjie klauvējieni, pēc kuriem Omes mājokļa durvis neatveras, tāpat kā abu sieviešu stāvi, izrādes finālā muguru pret muguru attālinoties vienai no otras, lai katra mītu savu ceļu. Mazliet sentimentāli un skumji, bet gaiši.
Armastus
Dirty Deal Teatro 15., 16., 17.VIII plkst. 19