Izrādes Art Dailes teātrī recenzija. Trīs vīri un burvīgā Marija

Skaidri un gaiši redzami iemesli, kāpēc Jasmīnas Rezā luga Art Dailes teātrī iestudēta tieši tā, kā tā iestudēta. Proti, ar trim teātra vairāk atzītajiem aktieriem un viesmākslinieci Mariju Naumovu, kurai jau no sākta gala ir tikai dekoratīva funkcija, jo lugā sieviete tiešā veidā neparādās. Lai skatītājs justos dabūjis "pilnu" vakaru, luga pārdalīta divās daļās un starpbrīdis (vismaz pirmizrādē) ilgst pusstundu, lai nu visi var izdzīvoties pa bufeti.

Iestudējuma veidotāji izvēlējušies žanra apzīmējumu "franču izklaide" un tieši to arī piedāvā – eleganti izspēlētu stāstu ar pazīstamām dziesmām, kuras aizrautīgākie skatītāji dungo līdzi. Izrādei piemīt neapšaubāmas profesionālās kvalitātes, ko īpaši gribas izcelt, ja dienu iepriekš šai pašā ēkā redzēta visnotaļ, maigi sakot, diskutabla izrāde Harolds un Moda.

Runājot par mākslu

Jasmīnas Rezā luga latviešu skatītājam ir pazīstama no diviem iestudējumiem Liepājas neatkarīgajā teātrī Mūris un Jaunajā Rīgas teātrī 90. gadu beigās. Briest situācija, ka šī luga atkal tiks rādīta divos teātros paralēli, jo nākamā gada janvārī to kā diplomdarbu (gan mazajā formā) iecerējis iestudēt Jānis Vimba Nacionālajā teātrī, un pirmās izrādes jau ir pārdotas.

Izvērstā anekdote par trim vīriešiem, kuru draudzības pārbaudes akmens izrādās gluži balta glezna par 200 000 eiro, kuru nopircis Seržs. Viņa draugs Marks nostājas karojošā pozīcijā, savukārt Ivans mīļā miera labad mēģina lavierēt, bet beigās atslābst un arī pasaka, ko domā. Tātad runa ir par to, vai mākslas disputa dēļ jāupurē draudzība un vai strīds jau no paša sākuma nav par kaut ko pavisam citu, bet baltais taisnstūris ar baltām šķērslīnijām ir tikai lakmusa papīriņš draudzības stiprumam. Tad uz augšu nāk seni aizvainojumi un kaut kas stipri līdzīgs greizsirdībai. Draudzības vārdā zem paklāja paslaucītās savstarpējās sīkās nepatikas reizītes sasummējas un izšauj ar teju apdullinošu spēku.

Izrāde Art divējādā veidā turpina Dž. Dž. Džilindžera iepriekš skartās tēmas. Pirmkārt, spēlēšanās ar viedokļiem par laikmetīgo mākslu bija jaušama 2013. gada iestudējumā Šeipings, kurā arī neliela luga bija apaudzēta ar dažādiem trikiem, ironiskiem citātiem, un aiz visa tā režisors veiksmīgi paslēpa savu nostāju, kā īsti viņš vērtē laikmetīgās mākslas izpausmes. Otrkārt, Art zināmā mērā var uztvert kā idejisku turpinājumu Goda teātra izrādē Bļitka sāktajai sarunai par vīrieti kā just spējīgu būtni. Te gan lietas grozās augstākās matērijās nekā ap āliņģi, bet pirksti niez uzrakstīt, ka arī šī būtībā ir "veču luga".

Man liekas aizraujoši, ka tajā, kā Seržu spēlē Juris Žagars, līdz galam nevar skaidri pateikt, kāpēc viņš šo balto un visai dārgo darbu ir nopircis. Vai tiešām tikai tāpēc, ka patīk, vai tomēr autora vārda dēļ. Tam, ka pilnīgi balta glezna ir s..., kā to pauž Artūra Skrastiņa Marks un pēc krietnas stīvēšanās arī Ģirta Ķestera Ivans, droši vien ar entuziasmu piebalsos daļa skatītāju, kuri, piemēram, arī uz Marka Rotko centru Daugavpilī aizbrauc vārda pēc, bet vēlāk ar patiesu entuziasmu stāsta par visu ko citu pieredzēto, lai nebūtu jāatzīstas, ka tās Rotko gleznas... nujā, var jau būt... bet ko nu es... Jura Žagara varonis sākumā patiesi tic, ka pirkums veikts patikšanas dēļ, tomēr šo pārliecību var iedragāt, un tas arī notiek.

Sekojot līdzi viedokļu sadursmēm, kas Baltijas drāmas forumā notikušās diskusijas dēļ saviļņoja laikmetīgās dejas sabiedrību, liekas, ka Dž. Dž. Džilindžers ar horeogrāfi Lindu Kalniņu ir neviļus iebraukuši mīnu laukā, atļaujoties labsirdīgi ironizēt par laikmetīgo deju. Cerams, ka neviens horeogrāfs to neuztvers kā uzbrukumu nozarei.

Runājot par sievietēm

Iespējams, Dž. Dž. Džilindžers patiesi uzjautrināsies, lasot dažādas versijas, kāpēc izrādē ieviests Sievietes tēls Marijas Naumovas izskatā. Šķiet, ka aprēķins, domājot par skatītāja ievilināšanu zālē, te gluži nav pēdējā vietā, turklāt soliste dzied patiešām populāru repertuāru. Taču ar Sievietes tēlu režisors pasaka priekšā visa šī kašķa cēloni – ar privāto dzīvi apmierināti vīrieši nesāktu jandāliņu gleznas dēļ, lai kā dažam tā riebtos. Ideālā sieviete, kas parādās kā filmas varone (veči grib iet, bet neaiziet uz kino), izraisa ironiski sentimentālas ainiņas, kurās atklājas varoņu nepiepildītās alkas. Īpaši izceļas aina, kurā Seržs, uzvilcis baltus cimdus, glāsta gleznu ar tādu saldkaisli, it kā viņa priekšā būtu kaila sieviete.

Skatīties uz aktieru trijotni ir prieks, īpaši tāpēc, ka, šķiet, Ģirts Ķesteris ir izsists no seriālu rutīnas un, lai gan brīžiem tīri tehniskiem paņēmieniem (ātrrunas demonstrējums tiek pavadīts ar aplausiem), ir nomainījis vai vismaz atsvaidzinājis pēdējā laikā gurdenā vienveidībā ekspluatēto paņēmienu komplektu. Režisors bijis nebēdnīgs, Serža lomu iedodot Cēsu Mākslas festivāla bosam Jurim Žagaram, ņemot vērā, ka tajā laikmetīgajai mākslai ir sava vieta. Nerādot neko ārkārtīgi jaunu, aktieris, tāpat kā viņa varoņa antagonista Marka atveidotājs Artūrs Skrastiņš, veido pazīstamu tipāžu un dara to elegantā pašironijā, parādot Serža ceļu no lepnuma līdz nervu sabrukumam. Ar izrādi Art Dž. Dž. Džilindžers paradoksālā kārtā izpērk grēkus to skatītāju priekšā, kuriem bija garlaicīgi Bannija Manro nāvē vai kuri režisoru uzskata par perversu plikumu rādītāju. Te visi ir glīti saģērbti Katjas Šehurinas kostīmos, lamājas ļoti maz un ļauj zālei ik pa brīdim burtiski eksplodēt smieklos.

Vēl tikai replika. Neesmu salīdzinājis tulkojumus, bet vai tiešām desmit gados tas varētu būt tā novecojis, ka jātulko no jauna? Vienīgais novatorisms, kura visdrīzāk nebija Alvja Hermaņa un Laura Gundara iestudējumā, ir jēdziens "štukas" ar nozīmi "tūkstoši". Tas, ka režisori paši labprāt no jauna tulko lugas (tā Harolda un Modas gadījumā rīkojies arī Pauls Timrots), var liecināt par vēlmi pietuvināt dramaturga tekstu savam redzējumam, taču tikpat labi te varētu samanīt arī vēlmi saņemt honorāru par tulkojumu.

Art

Dailes teātrī 25.XI plkst. 18, 26.XI plkst. 15, 9.XII plkst. 18, 10.XII plkst. 15, 13.XII plkst. 19