Aktieris Artūrs Skrastiņš intervijā pirms Bannija Manro nāves pirmizrādes taisnīgi norādīja, ka tad, ja izrādes galvenā tēma ir varoņa krīze, problēmas ir režisoram, nevis galvenās lomas tēlotājam. Jauniestudējums Dailes teātrī ir godīgs, atklāts un skumjš, un, manuprāt, Dž. Dž. Džilindžers tajā personiski atzīstas, cik noguris un izsmelts jūtas. Izrāde ir repertuārā un abonementu sarakstā, un par to skatītājs maksā naudu. Nevar nosodīt tos, kuri starpbrīdī veido nelielu rindu pie garderobes letes un pēc stundu un 50 minūšu garā pirmā cēliena nolemj, ka viņiem ir gana. Tas, kas viņiem iet secen, ir Olga Dreģe spilgti zaļā parūkā, Edijs Zalaks ar kailu torsu, baisi sagrimēts Kaspars Zāle sātaniskā veidolā, daudz skaistu sieviešu un galvenā varoņa grēksūdze. Otrais cēliens atbild uz jautājumu, kāpēc tas viss jāskatās un vai tas ir tā vērts.
Beigu sākums
Šīs sezonas sākumā Dž. Dž. Džilindžers Daugavpils teātrī iestudēja traģikomēdiju Iemīlējās muļķis muļķītē, kuras beigās Andra Buļa varonis – cinisks iluzionists – priekšnesuma laikā vēršas pie skatītājiem ar grēksūdzi par savu dzīvi. Visādā citādā ziņā ļoti atšķirīgajā Bannijā Manro notiek tas pats – naktsklubā Bannijs samaksā muzikantiem, lai varētu nodziedāt dziesmu, taču pēc dažiem nevarīgiem īdieniem sāk stāstīt visu, kas uz sirds. Nesakiet, ka tā ir tikai sakritība.
Režisors, kura publiskais tēls bieži ļauj paslēpties aiz cinisma maskas, savos darbos jau sen uzrāda noguruma pazīmes. Ir saņemšanās brīži, un ir sāpīgi kritieni. Tagad ir iegājis bezmaz modē kultivēt mītu, piemēram, par "kritikas un publikas nesaprasto" izrādi Amerika, taču kā cilvēks, kurš pārcietis pirmizrādi, es joprojām varu liecināt, ka tas bija mokpilns pārbaudījums skatītājiem. Mūziķa Nika Keiva romāna Bannija Manro nāve iestudējums ir principiāli cits gadījums, tajā ir daudz profesionāli augstvērtīgu komponentu. Tomēr, ja skatītājs nespēj identificēties ar melnūsaino, garmataino kosmētikas izplatītāju, neviena cita, ar ko emocionāli atrast saikni, viņam nav. Sievietes ir lielākoties garkāju būtnes, kuru attiecīgajā ķermeņa daļā Bannijam iespraust citu attiecīgu ķermeņa daļu. Tā viņš šīs lietas uztver un uzskata to par stabilu dzīves kārtību.
Taču Nika Keiva romāns (Jāņa Rozes tīklā šobrīd par nieka divarpus eiro) un izrāde ir par Bannija norietu, ko iezvana sievas Lībijas pašnāvība. Īpatnējā kārtā tēls, kas citas reizes būtu uzskatāms par klejojošu štampu, ir nepieciešams, jo tas ir arī oriģinālā – sievas gars/rēgs, kurš parādās Bannijam brīžos, kad viņš agrāk par sievu noteikti nedomāja, – gadījuma seksa laikā. Ievai Segliņai ir vairākas retrospektīvas epizodes, kas ļauj ieskicēt savas varones attiecību stāstu ar Banniju, taču īsti nav skaidrs, vai tikai vīra trusiskā kniebšanās pa labi un kreisi padarījusi Lībiju atkarīgu no zālēm. Tas, ko Bannijam patiesībā ir nozīmējusi sieva, viņam "pielec" pārāk vēlu – kad sievas vairs nav, ir tikai spoks.
Bārbiju cilts
Paradoksālā kārtā mirusī sieva ir bezmaz vai vienīgā īstā sieviete atšķirībā no tās leļļu kolekcijas, kas ir Bannija klientes ar dažādu krāsu parūkām. Sieviete lelle ir Bannijam ierasta partnere, un viņas ir visur, kur piebrauc Bannija auto un kur pastiepjas kāda rociņa, lai to ieziestu ar "izcilo" krēmu. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc sievietes ar tādu entuziasmu papleš kājas šī nedaudz ērmīgā, nogurušā un nebūt ne īpaši glītā vīrieša priekšā.
Izņēmums ir tikai Aminatas Grietas Diarras atveidotā Šarlote Parnovāra, uz kuru nekādu iespaidu neatstāj Bannija kroņa numurs – truša atveidošana, raustot seju un rādot ausis, – un kura sadod viņam pa seju vārda tiešā nozīmē. Savukārt par vienu no būtiskākajām, skumjākajām un emocionālākajām ainām izvēršas Bannija sastapšanās ar Olgas Dreģes atveidoto Kendisu Bruksu. Viņa ir veca un pusakla kundze, taču nāk no tās pašas Bārbiju cilts, uz ko norāda spilgti zaļā parūka un mēģinājums sarunas beigās pievērsties Bannija bikšu priekšai. Tomēr Bruksas kundze pārstāv citu pasauli, kurā skan Bēthovens un cilvēki lasa grāmatas, – pasauli, kas Bannijam nav un nebūs pazīstama.
Vectēvs, tēvs, dēls
"Pacel, vecais," ņurd Bannijs Manro, zvanīdams negantajam tēvam, kuru mīl un ienīst ar vienādu intensitāti. Nepaceļ. Tēva ēna, uz kuras fona Bannijs jūtas kā neveiksminieks, viņam seko visu mūžu, un skatā, kurā trīs Manro vīrieši satiekas vienuviet, šķietami nevarīgais vecis kā tāds Zevs notriec pārējos divus pie zemes ar nūjas vēzienu vien.
Nikam Keivam ir svarīgi iezīmēt triju paaudžu Bannijus, hierarhijas virsotnē turas smagi slimais, faktiski mirstošais Seniors. Viņš uzskata sevi par pārdošanas aristokrātu un nicina dēlu, pielīdzinot viņa kosmētikas izplatītāja arodu tualetes papīra tirdzniecībai. Āris Rozentāls lakoniskajā ainā precīzi iezīmē šo veča snobismu, izgaršojot pagātnes atmiņas par izsmalcinātiem antikvāriem priekšmetiem. Būtisks autoram ir arī puika – deviņgadīgais Juniors, kura redze biedējoši pasliktinās un kurš pēc mātes nāves tiek nolemts nīkšanai auto, kamēr tēvs nodarbojas ar tirdzniecību un ne tikai. Ideja, ka zēnu cepurītē ar zaķa ausīm atveido sieviete, šķiet riskanta, taču kopumā attaisnojas. Anete Krasovska neaizraujas ar emociju spēlēšanu, viņas Bannijs juniors tic tēvam uz vārda pat tad, kad īsti negribas ticēt. Tic, ka tētis var pārdot ķirzakai velosipēdu.
Izrādē visas šīs sižeta līnijas mērķtiecīgi pakārtotas tam, kas žanra apzīmējumā nosaukts par "drastisku pašiznīcināšanos", un to konsekventi realizē Artūrs Skrastiņš Bannija Manro lomā. Varoņa tukšums, viņa darbību automātisms ir biedējošs un, iespējams, atgrūž daļu skatītāju. Respektīvi, režisors riskē un kopā ar aktieri izvēlas nevis simpātisku, nelaimīgu galveno varoni, kuram visi skatītāji dažādu iemeslu dēļ justu līdzi, bet cilvēku, kurš nav necik interesants un apzināti ved sevi uz galaiznākumu, kas pareģots romāna un izrādes nosaukumā. Turklāt režisors nav parūpējies, lai visu to, kas notiek, skatīties būtu vieglāk, – ainas rit lēni un smagnēji, un uzturēt ritmu puslīdz izdodas tikai ar grupas Ryga klātbūtni, jo Mārča Judža fona mūzika skan faktiski nepārtraukti.
Gribas gan drusku vaikstīties par nāves personifikāciju izkrāsota maniaka izskatā (lomā Kaspars Zāle), kas vajā tēvu un dēlu visās televīzijas ziņās. Tas nepārsteidz – banalitāte kā stila elements vienmēr gluži apzināti ir bijusi Džilindžera pavadone. Kopumā izrāde ir uzbūvēta ar dzelžainu profesionāļa roku. Scenogrāfs Kristians Brekte sabūvējis stikla būrus, kam cauri var redzēt videoekrānu skatuves dibenplānā, un pirms izrādes stiklā deformēti atspīd skatītāju zāle. Tikpat apzināti spēlējoties ar kiča elementiem, kostīmus veidojusi Katja Šehurina.
Šī nav pirmā Džilindžera izrāde, kuru nav viegli skatīties. Diezgan bieži pie vainas ir bijusi režisora paviršība un pārliecība, ka publika sagremos visu, ko rāda, taču šoreiz skumjas, ko uzdzen izrāde, ir tiešām smacējošas. To avots ir nevis Nika Keiva darbs, bet Džilindžera gandrīz tiešā tekstā paustā atzīšanās, ka ir sasniegta kāda līnija. Šoreiz nudien nav jautri nemaz.
Bannija Manro nāve
Dailes teātrī 27., 28.IV, 5., 10., 11.V plkst. 19
ZINĀT GRIBĒTOS
Skatītājs