Man patika, jo tas ir īsts teātris! – pēc triju stundu pavadīšanas Dailes teātra Lielajā zālē secina kāda skatītāja. Nudien komponenti – noskaņu radoša skatuves telpa, kostīmi, mūzika, simboli, zīmīgas gaismas, pazīstami aktieri –, lai to sauktu par "īstu" teātri, ir. Taču tad jājautā, vai "īsts" šajā gadījumā ir sinonīms vārdam "nedzīvs", jo izrādes Bīstamie sakari formas uzsvērtais rēgainums piesūcinājis izrādi kopumā un tajā attēlotās kaislības un intrigas noslāpst.
Mārtiņa Vilkārša iekārtotā spēles telpa jau no pirmā brīža ievelk rēgainā atmosfērā – mēbeles ir apklātas, lustra iesaiņota, ir skaidrs, ka te neviens nedzīvo. Ilzes Vītoliņas izsmalcinātie kostīmi un aktieru bālais grims šo sajūtu tikai pastiprina, nerunājot par ēnām, kas ik pa brīdim parādās dibenplānā, kā arī atsevišķiem inscenējuma elementiem, piemēram, trim muzikantiem ar vai bez galvas, mehāniskajām klavierēm, kas rēgaini izgaismojas, bez tam izmantoti gluži kinematogrāfiski elementi – dažas epizodes tiek attītas atpakaļ, aktieri atkāpjas un runā frāzes no jauna, savukārt divkaujā režisors izmanto palēninājumu. Pietiekami daudz norāžu, ka notiekošo nevajag uztvert reālistiski.
Uzvar sieviete
Nespēju atturēties no replikas. Izrādes grezni noformētajā programmiņā, kuras vāks pasaka priekšā, ka aiz varoņu glītās ārienes mīt ugunīgu kaislību plosītas dvēseles, ir daudz pastāstīts par Šoderlo de Laklo, kura vēstulēs rakstītais romāns ir iestudējuma pamatā, par lugas autoru Kristoferu Hemptonu pateikts vien tas, ka luga sarakstīta 1985. gadā, bet ne vārda par faktu, ka šis pats Hemptona skatuves variants jau bijis iestudēts Dailes teātra Mazajā zālē 1996. gadā Kārļa Auškāpa režijā, tiesa, toreiz tapušais Raimonda Auškāpa tulkojums laikam kādam licies novecojis, ja reiz Evita Mamaja tulkojusi lugu no jauna.
Varētu iepriekšējo uzvedumu īpaši nepieminēt, taču krājumā Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija (2007) Silvija Radzobe izsaka vērā ņemamu atziņu, ka "uz galvenā varoņa godu atkarībā no režisora nostājas var pretendēt vairāki, gandrīz vai visi šī stāsta personāži". Te nu jautājums, kāda ir Jana Villema van den Bosa nostāja. Visas zīmes liecina, ka sižeta asi veido Artūra Skrastiņa vikonta de Valmona un Rēzijas Kalniņas marķīzes de Merteijas kaķa un peles spēle – viņi viens otru izaicina. Valmons gūst panākumus un grauj dažādas stiprības aizsargmūrus ceļā uz sieviešu sirdi – un gultu. Vieglais rotaļīgums, kādā tas notiek, ļauj aktierim mainīt maskas, vienlaikus neatbildot uz jautājumu, vai tiešām pa gabalu atmaskojams glaimīgs tonis un izveicīga nekaunība ir viss, kas vajadzīgs sievietēm, jo de Valmons ir vīrietis sava šarma norietā.
Manuprāt, šī varoņa traktējuma vājais punkts ir tas, ka Artūrs Skrastiņš ne reizi neļauj maskai ieplaisāt un tā paliek uz sejas arī tad, kad viņš saprot, ka ir patiesi iemīlējies, arī tad, kad jūtas piespiests šo mīlestību nodot, un arī tad, kad mirst, – lūgums Mārtiņa Upenieka Dansenī doties uz klosteri tiek izteikts vienā no de Valmona krājumā esošajiem iežēlinošajiem tonīšiem, nevis paša Valmona dzīvajā balsī. Vai tāda maz eksistē? Var, protams, spēlēt arī tā, tomēr tas rada iespaidu, ka aktieris iet vieglāko ceļu un rāda sava tēla formālo pusi.
Rēzijas Kalniņas veikums pārliecina vairāk tieši tāpēc, ka aktrise ļauj nojaust, kādas kaislības bango aiz elegantās maskas. Viņa savā atriebībā ir nežēlīga, ne mirkli neizkrītot no lomas, tomēr liekot apzināties, ka mūsu priekšā ir aizvainota sieviete, kura nepieļaus, ka viņa nesaka pēdējo vārdu. Jā, mēs esam aktrisi redzējuši šāda tipa lomās, vēl pavisam nesen izrādē Lauva ziemā, tomēr savu instrumentāriju aktrise pārvalda virtuozi un rada faktiski pretrunīgāko un dzīvīgāko tēlu izrādē.
Kaisles objekti
Pārējiem aktieriem lielākoties nākas akcentēt kādu vienu sava varoņa rakstura šķautni. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas de Turvela kundze ir apveltīta ar labiem nodomiem, taču nespējīga pretoties vilinājumam. Ievas Segliņas Sesila Volanža ir draiskule, kura ātri apgūst gultas priekus un noslēpumus, īpaši nepretojoties domai, ka apprecēs nemīlamu cilvēku. Mārtiņa Upenieka Dansenī ir samērā aprobežots dēlietis, kurš ir apveltīts ar iekārojamu augumu, bet ne vairāk. Ērika Eglija kurtizānes Emīlijas lomā rāda profesionālu cinismu, taču ne vulgaritāti. Sabiedrību pārstāvošā de Rozmonda un de Volanža kundze Lilitas Ozoliņas un Indras Briķes atveidojumā glabā savus noslēpumus aiz solīdas fasādes. Visi spēlē profesionāli, neviens nepārsteidz. Vai mēs to varam pārmest? Režisors, liekot kopā izrādes elementus, visdrīzāk neko sarežģītāku aktierspēlē arī nav plānojis.
Režisora Jana Villema van den Bosa priekšstats par "īstu" teātri paredz lielās skatuves apgūšanu, liekot aktieriem runāt dialogus katram no savas malas. Viņš zina, kas ir metaforiskais teātris, un viņam gribas, lai skan Jura Vaivoda atlasīta skaista mūzika (pat ja brīžiem nav saprotams, kāpēc tieši tā tieši tobrīd). Viņam gribas, lai Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra būtu tāda, kas skatītājam radītu sajūtu par dziļāku nozīmi. Viņam gribas, lai aktieri divkaujā izteiksmīgi cīnītos – to nodrošina Uldis Veispals, – un viņam gribas šo cīņu iekrāsot ar sarkanām gaismām, liesmainiem videokadriem un, kā jau minēju sākumā, darbības palēninājumu. To visu nenoliedzami var darīt, taču šiem efektiem tiek veltīta pūliņu lauvas tiesa cerībā, ka izdosies padarīt dinamiskāku ļoti apjomīgā tekstā balstīto iestudējumu. Tas puslīdz izdodas otrajā cēlienā, kurā gan ir dažas režisoriski neatrisinātas "šuvju vietas" starp ainām, bet pirmajā, laikietilpīgākajā cēlienā teksts dominē.
Vai es to sauktu par "īstu" teātri? Drīzāk jau par tradicionālu, dekoratīvu un mazliet vienmuļu. Tam noteikti būs savs skatītājs.
Bīstamie sakari
Dailes teātrī 5., 6.IX, 3., 10.X plkst. 19, 20.X plkst. 15