Režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi – tā Jaunais Rīgas teātris piesaka Vladislava Nastavševa jauniestudējumu Cerību ezers aizsalis. Izrāde turpina režisora ļoti personisko stāstu, kas aizsākās Cerību ezerā, kurā līdztekus mātes tēmai skanēja arī krievu cilvēku sajūtas mūsdienu Latvijā.
Jaunajā iestudējumā centrēšanās uz sevi ir jūtama vēl lielākā mērā, bet sabiedrības procesus iezīmē fakts, ka divi draugi, kurus Vlads vēlas iesaistīt izrādes tapšanā, dzīvo ārzemēs. Kā noprotams, daļēji izmantots materiāls, kas bija sagatavots Tallinā iecerētajai izrādei, kura līdz rādāmai kondīcijai nenonāca. Režisora mokas JRT izrādē gan atspoguļotas visnotaļ pašironiskā, tāpēc atbruņojošā veidā.
Gultā ar režisoru
Tieši JRT reiz bija tā vieta, kur praktizēja atklātos ģenerālmēģinājumus. Vladislava Nastavševa mērķis ir parādīt radošos meklējumus, kas bieži pāraug sevis un citu mocīšanā, lai taptu izrāde. No četriem aktieriem, kuri nodarbināti iestudējumā, divi atveido aktierus, proti, Marija Linarte un Āris Matesovičs tiek saukti savos vārdos un atveido aktierus mēģinājumu procesā. Apveltīts ar aktieru mocītāja slavu un pats to apzinādamies, Vladislavs Nastavševs sacer ainiņu, kurā viņu atveidojošais Kaspars Znotiņš liek Marijai Linartei ielīst maisā un tēlot beigtu suni, bet ticamības dēļ aizsien maisu. Smokošā aktrise izplēš maisā caurumus ar kājām un izlien no tā jau suņa veidolā.
Tādējādi var uztvert režisora mājienu, ka mokas, kuras viņš sagādā aktieriem, dod vajadzīgo rezultātu. Tiesa, ainā, kurā Marija galīgā nebalsī dzied Tatjanas āriju no Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins, rodas aizdomas, ka režisors vēlas pateikt – ne visas aktrises, kuras grib lielas lomas, ir spējīgas tās atveidot. Āris Matesovičs savā paštēlā plīst no entuziasma, viņam ir dažādas idejas, kā iemiesot Vlada draugu un pirmo īsto mīlestību Hariju, bet režisors teju pēc katras ainas paziņo, ka to izrādē neiekļaus. Tā kā šīs ainas tomēr izrādē ir, rodas tāda kā pašizveidota atraidīto salona iespaids, proti, režisors koķetē ar savu bezspēcību un komplektē iestudējumu no tā, kas pašam it kā nešķiet pietiekami labs. No Āra Matesoviča veikuma īpaši jāizceļ atraktīvais televizora attēlojums, kurā, Omei pārslēdzot kanālus, radikāli mainās redzamie objekti. Būtisks ir arī Harija – Vlada drauga – monologs par dzīvi Anglijā, no kura dveš atklāta bezcerība, turklāt peļņā aizbraukušais puisis no Latvijā palikušā un nebūt ne bagātā drauga grib aizņemties naudu.
Tiesības uz fikciju
Manuprāt, paša Vlada tēlotāja Kaspara Znotiņa attieksme pret prototipu atšķiras no Intara Rešetina radītā tēla pirmajā daļā, kurā aktieris, arī atļaudamies būt komisks, tomēr bija lomā dziļi iekšā, savukārt Kaspars Znotiņš ievēro zināmu distanci. Izrādes sākumā aktieris uzsver varonim raksturīgo plastiku, to nedaudz izkāpinot. Pakāpeniski izrādei ritot, tēla kontūras kopumā tiek saglabātas, bet ārējās izpausmes vairs netiek tik ļoti uzsvērtas.
Diskutablas ir ainas, kurās ieskanas intīmo attiecību tematika. No vienas puses, režisors demonstrē pilnīgu uzticēšanos skatītājiem, kuri nesmiesies, nesvilps un visādi citādi nicinoši neuzvedīsies, redzot divu puišu seksuālo attiecību šķetinājumu. Un tiešām, izņemot vienu klusi izgājušu skatītāju, nekas ekstrēms zālē nenotiek. Tajā pašā laikā ir taču skaidrs, ka galvenajam varonim ir pietiekami komplicēts raksturs, lai mums būtu tiesības apgalvot, ka tieši tas ir viņa vientulības un sarežģīto attiecību pamatā.
Būt par Vlada draugu nenozīmē būt pasargātam, piemēram, no asas kritikas par tavu darbu (kāda tiek izteikta telefona klausulē draudzenei). Viņš var izmest tevi no dzīvokļa arī nakts vidū. Vladislavs Nastavševs šīs ainas modelē, rēķinoties un riskējot, ka tās visas uztvers kā autobiogrāfiskas, bet viņam taču ir tiesības arī uz fikciju. Skaidrs ir arī tas, ka režisors ar savu neprognozējamību un skarbumu koķetē, viņam patīk uzturēt šāda cilvēka reputāciju, vienlaikus arī sagaidot ja ne simtprocentīgu atbalstu, tad vismaz empātiju no skatītājiem.
Neatvairāmais monstrs
Cerību ezera centrālais tēls bija Vlada mamma, bet tagad savu vietu pieprasa Viļa Daudziņa atveidotā Ome. To, ko šajā lomā izdara aktieris, vajadzētu aprakstīt garā traktātā, jo bez šaubīšanās šo veikumu var nosaukt par šedevru. Ome ir reizē reāls un simbolisks tēls, atmiņās konkrēta un tomēr arī vidēji statistiskā Otro pasaules karu piedzīvojusi krievu sieviete ar skarbu raksturu, pragmatismu un pieradumu ietekmēt tuvinieku lēmumus un izvēli. Pret mazdēlu režisoru viņa izturas ironiski, jo tas nav nekāds darbs, ar kuru pelnīt naudu. Ome sava ķermeņa groteskajā baisumā parādās, iespējams, kā mazdēla seksualitāti traumējošs tēls pirts skatā. Vilis Daudziņš runā perfektā krievu valodā svešādā balsī, sākumā maldinot daudzus skatītājus, kuri laikus nav ielūkojušies programmiņā.
Slidas un slidotava ir tēls, kas veiksmīgi harmonē ar izrādes nosaukumu Cerību ezers aizsalis. No pavisam kusliem solīšiem izrādes sākumā līdz paniskam amoka skrējienam beigās – Kaspara Znotiņa Vlads no slidām faktiski nenokāpj. Šis metaforiskais tēls, kas raksturo autobiogrāfiskā varoņa nepārejošo iekšējo nedrošību, ir viens no veiksmīgajiem atradumiem. Baltā, nedzīvā slidotavas telpa atspoguļo vientulību un atsvešinātību, kas nomāc galveno varoni. Vizuļojošais daiļslidotāja tēls ir kā galvenā varoņa ambiciozo sapņu piepildījuma simbols, bet tieši tāpat noformētā daiļslidotājas kleitiņa tā arī paliek neuzvilkta, lieku reizi atklājot vilšanos, kādu ģimenes sievietēm sagādā fakts, ka puika nekad neapprecēsies. Savukārt aina, kurā mazdēls slido un no katra Omes nopēluma klūp un krīt, iecerēta kā simboliska, bet atstāj klišejisku iespaidu.
Paradoksālā kārtā visprecīzāk Vladislava Nastavševa kā mākslinieka iekšējās šaubas raksturo nevis viņa paša radītie teksti, bet izrādē iekļautais un ironiskā mežonībā Āra Matesoviča izkliegtais Trigorina monologs no Antona Čehova Kaijas. Lai arī šajā ainā nevaru kā skatītājs tikt vaļā no sajūtas – režisors cer, ka publika metīsies viņu mierināt, apgalvojot, ka tā nav tiesa, tomēr mākslinieka vientulības, izmisuma, emocionālo svārstību tēls ir spilgts un atmiņā paliekošs.
Cerību ezers aizsalis
JRT Mazajā zālē 16.–18.II plkst. 19, 18.III plkst. 19, 20.–22.III plkst. 19
Biļetes pārdotas
Fanu pulks