Vispirms izmantošu citātu no Nacionālā teātra jaunās izrādes Dūja programmiņas, kurā ir režisora Toma Treiņa pirmā uzruna šīs izrādes ansamblim: "Darbs ir par abstrakta, t. i., izdomāta, teātra Hermejs aizkulisēm. Man šķiet, ka šis materiāls mums dod iespēju pasmieties gan par sevi, gan par situācijām, kādās gan es, gan jūs, visticamāk, esat nonākuši, atrodoties teātrī. Pamēģināsim šoreiz nevis spēlēt izrādi, bet panākt efektu, ka skatītāji redz to, ko viņiem, iespējams, nevajadzētu redzēt, un izdarīt to pietiekami smieklīgā, pat absurdā veidā. Sāksim ar to, ka tas ir darbs par mums pašiem. Lugas autors Andri Lūps ir 45 gadus vecs igauņu aktieris un režisors." Lūk, šķiet, arī viss, kas būtu jāzina skatītājam par jauno NT iestudējumu. Pārējais ir gaumes jautājums.
Obligātā tēma
Scenogrāfs Kristaps Kramiņš ir izmantojis Aktieru zāles šauro telpu visā tās garumā, proti, no ārējās sienas, aiz kuras ir garderobe, līdz pretējai sienai telpas dziļumā, kas ļauj viņam radīt itin kā to aizkulišu vietu, kas atrodas skatuves aizmugurē. Šeit pat vienā sānā ir fragmentāra norāde uz aktieru grimētavu un garderobi. Pirmais, kas uz šī fona parādās, ir NT aktieris Juris Hiršs. Taču viņam jātēlo nevis aktieris, bet skatuves strādnieks Pēteris Hendriks, kuram, kā nomanāms jau no pirmajām kustībām un vārdiem, šis teātris ir apnicis līdz kaklam. Apnicis, jo nekur nav nekādas kārtības, sākot no naglām, skrūvēm un beidzot ar mākslu, kuras nav, citādi taču nebūtu tukšu zāļu.
Pēc tam mums pretim, tātad aizkulisēs, cits pēc cita izbirst izrādi nospēlējušie aktieri: Harijs (Ģirts Jakovļevs), Intars (Uldis Anže) un Rita Grēta (Līga Zeļģe). Sākas drudžaina attiecību skaidrošana, proti, kurš kaut ko ir aplami izrunājis vai kāpēc tik ilgi pauzējis, vai gluži otrādi – nobēris kā pupas. Visumā uzreiz saprotam: tas ir ierasts profesionāls izķidājums, lai noskaidrotu, kas nav izdevies, kurš ir bijis vainīgs un kāpēc zāle ir pustukša.
Tiklīdz parādījies, tā par tukšo zāli uzreiz sāk dārdināt arī teātra direktors Vilis Sniegs (Mārtiņš Brūveris). Viņa monologi, dialogi ar aktieriem atgādina burkāna un pātagas principu. Un, bez šaubām, saproti, cik smaga ir šī priekšnieka nasta, jo pastāvīgi jātrenējas diplomātijā – ar talantiem taču citādi nemaz nevar. Apjūsmot talantus jo sevišķi prot skatītāju zāles pārstāvji. Piemēram, Zanes Jančevskas Fanātiķe, kura, spītējot pieklājības normām, ielavās aizkulisēs un grezno ar ziediem un komplimentiem dievināto aktieri Intaru, kurš pretī saldi smaida, bet pie pirmās izdevības pazūd, kā tas dzīvē arī parasti notiek. Intaram vispār attiecībās ar sievietēm bieži nākas spēlēt. Īpaši attieksmē pret Ritu Grētu. Viņa ir stāvoklī, viņai ir vajadzīgs vīrs, un tam jābūt viņam, jo viņa ir pārliecināta, ka tieši viņš ir tēvs bērnam, kurš pieteicies viņas briestošajā vēderā. Grūta situācija – cīniņš par vīru un lomu.
Loma ir principiāli svarīga, jo direktors ir ataicinājis viesrežisoru "Mishu" Madi (Raimonds Celms). Jaunu un talantīgu. Un cik neierasti viņš pārbauda aktieru prasmi būt saderīgiem ar savas jaunās ieceres ideju. Ar abām plaukstām aptvēris aktiera galvu, ilgi un cieši skatās acīs. Iznākumā viņš notver īpašu burvību Ģirta Jakovļeva Harijā, jo tieši viņam, kungam gados, tiks piedāvāts tas gods izģērbties kailam. Sāksies konflikts, ieskanēsies arī homoseksuālisma tēma, kuras klātesamība, starp citu, mūsdienās kļuvusi tikpat obligāta kā savu laiku tēma par PSKP lomu. Beigu beigās Harijs piekrīt, jo spēlēt taču gribas.
Raud profesionāli
Izrādei Dūja ir divas daļas. Pirmajā smiekli tikpat kā nerimstas. Cik vaļsirdīgi, silti, priekpilni smējās pirmizrādes skatītāji, kas lielākoties bija no NT, kā arī viņu draugi no Dailes. Bet kritiķu rindiņa garlaikojās. Sākumā iejūtīgi, bet pēc tam arvien drūmāk. Kāpēc? Garlaicība nogurdina un kaitina. Protams, var medīt atpazīstamības mājienus teju katrā varonī un vārdā. Piemēram, vārdu salikumā "kritiķe un miegs". Vai, teiksim, režisora cepurītē, kas – sākumā zila, pēc tam melna – stingri pieguļ galvai, vai šī paša cilvēka nervozajā uzvedībā, un, ja ir vēlme, vari atšifrēt, ka tavā priekšā vienā miesā ir divi talanti. Vai... Bet vai vajag šīs spēles ar līdzību uzskaitīt?
Vismaz es gaidīju citas aizkulises, kurās redzētu, piemēram, kā Intars trako lomas dēļ, ko viņam nekādi neizdodas satvert. Tāpēc viss kaitina, un savu izmisumu nākas slēpt aiz koķetas maskas. Taču pēkšņi visā šajā jezgā iestājas brīdis, kad kāds mēģinājuma fragments viņu atsvabina, un mūsu priekšā dzimst nākamās izrādes tēls, ko atveido lieliskais Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.
Gandrīz katram teātra Hermejs aktierim ir dots savs vaļsirdības monologs. Šajā kontekstā visinteresantākā atklāsme ir tikusi Harijam. Šķiet, šis vispār ir pats jēgpilnākais aktierdarbs izrādē Dūja. Vismaz Ģirts Jakovļevs ir izmantojis šo lomu, lai skatītājs no tiesas pārdomātu paaudžu maiņas problēmu teātrī, mākslas stilu un izteiksmes līdzekļu nomaiņu, ļautu sajust iespējamo sāpju un prieka dziļumu, ko sniedz aktiera darbs (diemžēl otro sastāvu neesmu redzējusi).
Savukārt režisora profesijas vientulība – šai tēmai, šķiet, savā spēlē sāk pietuvoties Raimonds Celms. Taču nav lemts. Režisors Toms Treinis tiecies, kā jau citēju, visu izdarīt "pietiekami smieklīgā (..) veidā". Tāpēc patiesībā novērsis uzmanību no būtības. "Smieklīgā" līmenī palicis arī Ritas Grētas tēls. Kaut gan Līgas Zeļģes varone raud daudz, viņa raud, tā sakot, profesionāli, lai vienā izraisītu žēlumu, bet otrā modinātu sirdsapziņu.
Kā vārdā?
Tuvojoties finālam, tiek saņemta nāves ziņa. Mūžībā aizgājusi Krapa, kuras ķērkstošā balss (Lolita Cauka) laiku pa laikam skanējusi kaut kur augšā, dodot spēlmaņiem nepieciešamos norādījumus. Viņas bērēm gatavojas visa trupa. Katram ir savi sirsnīgi atvadu vārdi, kas skan tur, zālē. Pēc tam visi dodas uz kapiem. Mūsu priekšā paliek divi – Pēteris Hendriks, kurš, kā kādreiz draudējis, ir mēģinājis nosvilināt teātri un tagad par sodu pieķēdēts pie krēsla. Blakus ir Bjanka (Madara Bore), kura reiz kā kultūras ministra meita negaidīti parādījusies teātrī, ļoti grib tur strādāt, sapņo būt par aktrisi, kaut gan ir pilnīgi akla. Dīvaina būtne, kas no tiesas sadraudzējusies ar šo tikpat dīvaino skatuves strādnieku, kuru solās nekad nepamest. Bet virs viņiem pēkšņi spēkpilni un jaunavīgi ieskanas Krapas balss, vēstot par teātra lieliskajiem nākotnes plāniem, arī par to, ka teātrī būs direktora izsapņotā skatuves ripa.
Savādi, kāpēc Toms Treinis nav vēlējies ieskatīties lugā dziļāk, ignorējis tās nosaukumu Dūja. Var, protams, apspēlēt "baloža" tēmu Krapas nāves kontekstā, metot gaisā papīra strēmelītes. Taču kā vārdā, ja būtībā runa ir par svēto mīlestību pret teātri? Kāpēc tik pavirši režisors traktē divus principiālus lugas simbolus: teātri un tā dvēseli? Vai tad ne šīs idejas ir uzticēts īstenot Pētera Hendrika un Bjankas tēlam? Varoņu vārdi vien jau par to liecina. Abi aktieri, starp citu, atvēlētajos rāmjos strādā ļoti labi. Juris Hiršs ir mierīgs, spēkpilns, vīrišķīgs – īsts namatēvs. Apburoši skaista ir Madaras Bores Bjanka savā gaismas bērna šķīstumā. Taču, manuprāt, cik neatbilstoša ir režija šai divu simbolu būtībai. Viens, kā jau teicu, ir pieāķēts pie krēsla, otra stāv viņam aiz muguras, masējot plecus. Kā vārdā? Teātris, kuram nekad nav lemts pacelties spārnos? Tikai kādēļ šajā kontekstā bieži skan vārdu savienojums "nacionālais teātris"? Toma Treiņa iepriekšējās izrādes vedināja domāt, ka viņam ir pa spēkam atrast interesantus vizuāli simboliskus risinājumus, kas atsedz gan dramaturga domu, gan režisora akcentu. Bet šoreiz? Vienīgi piemiedz ar aci, sak, spēlītes savējiem.
Andri Lūps. Dūja
Režisors Toms Treinis
Nacionālā teātra Aktieru zāle 31. martā, 4. aprīlī (izpārdots)
?
Sandra
sab. izmekl. valdes loceklis