Nē, droši vien precīzāk – lien laukā no migas. Bet. Ir viegli pateikt: "Skaties realitātei acīs", tomēr tikai retajam izdodas saņemties drosmi un tai realitātei acīs arī palūkoties. Jo tad ir katastrofa. Nē, viņi teiks, tad ir jūtas. Viņi – Dukšu māju viesi un iemītnieks, citējot geju kino 90. gadu kulta režisoru Gregu Araki, četri "sevī apmaldījušies svešinieki", kas turpat divu stundu izrādes laikā cenšas tikt skaidrībā ar sevi, radiniekiem un citiem. Agneses Rutkēvičas lugas Dukši (tā ir publicēta kroders.lv) saturu šeit nepārstāstīšu, vien likšu aiz auss, ka izreklamētais "pirmais latviski sacerētais geju gabals teātrī" (tas nav tiesa – jau 2004. gadā sarakstītajā Evitas Sniedzes lugā Kreisais pagrieziens geju līnija bija būtiska sižetveidojoša tēma) ir tikai mazītiņš aisberga galiņš, par ko vispār šis stāsts pārtapis režisora Gata Šmita, scenogrāfa Rūdolfa Bekiča un JRT aktieru Baibas Brokas, Ģirta Krūmiņa, Edgara Samīša un Anda Stroda pusgadu ilgušajā mēģinājumu procesā.
Ironija par klišejām
Pārmaiņas, kā saka, ir grandiozas. Būtībā ir radīts jauns, teātrim labskanīgots teksts (sen neatminos publiku tā uzgavilējam daudzām izrādes replikām), jauna luga, kuras tapšanā iesākumā piedalījās arī dramaturģe. Pēc formas – komēdija, pēc satura – drāma par privātās telpas (ne)aizskaramību un to, cik viegli ir sagraut pat ilgstošas attiecības, ja to pamatā jau ir iebūvētas bailes, emocionāls savtīgums un meli. Proti, tas viss, kas raksturo cilvēku, kurš nav drošs pats par savu identitāti. Un tādi neidentificējušies izrādās visi četri izrādes tēli – sākot ar izrādes centru, modīga Rīgas restorāna šefpavāru Jāni (nosvērti savaldīgais pedants Ģirts Krūmiņš), viņa brāli laucinieku Kārli (šķietami trulais, taču, iespējams, ar dabas instinktu apvaldītais visjūtīgākais – Edgars Samītis), beidzot ar skolotāju Askoldu, Jāņa Rīgas kopdzīves partneri (beidzot loma, kurā aktierim Andim Strodam izpaust temperamentu ar viņa kaprīzo: "Ņuksi, nu…"), un "valsts radio balsi" – preču pārdošanas raidījuma "žurnālisti" Ingu (groteskas virtuoze un vienlaikus tik šarmanti nelaimīgā Baiba Broka).
Pateicoties šim talantīgajam četriniekam, personāži sanākuši apaļi kā sulīgi brioši – viņus var vērot gan kā pārpratumu un raksturu komēdijas tēlus (ko vērta ir nakts dzeršanas un pavedināšanas aina!), gan kā jaudīgas vientulības drāmas varoņus, kuru no sirds žēl. Un kripatu riebuma vai nožēlas arī var šiem izrādes cilvēku raksturiem piesviest. Plus vēl, jāatzīst, aktieru kvartets atļaujas arī tādu brīvības pakāpi kā pasmaidīšanu pašiem par sevi – ij uz skatuves, ij dzīvē. Un vieglu ironiju par klišejām "manierīgais gejs", "allaž gribošā žurnāliste"…
Kurš kuru paved
Tikai jāatceras, ka visprimitīvākais būtu skatītāja secinājums: nu, draugi, tagad – marš, pie psihoterapeita, viņš jūsu emocionālās problēmas izanalizēs, "izjauks" jūs un saliks visu pa plauktiņiem. Teiksim, Dukšu Inga ir tipisks seksuāli nedrošas, būtībā infantilas četrdesmitgadnieces krīzes upuris – persona ar pārāk zemu pašnovērtējumu. Jānis nevis divatā ar Askoldu pārrunā, kāpēc viņu attiecības nonākušas strupceļā, bet vienkārši aizbēg… uz laukiem, lai šķietami nokārtotu attiecības ar brāli Kārli pēc abu vecāku nāves (vainas apziņa kā pavāra personību stimulējošs/ traumējošs faktors seko Jānim visu laiku – tieši skolotājs Askolds bijis tas, kurš Jāni "pavedis", savukārt tīnim Kārlim provinces apstākļos "brālis zilais" bija papildu vaina, kuru uzvelt Jānim).
Marginālākā un noslēpumainākā izrādes persona ir skolotājs Askolds. Tas vēl ir liels jautājums, kurš kuru pavedis – audzēknis pedagogu vai otrādi. Pat sižeta līmenī Dukši piedāvā vairākpakāpju risinājumus, un skatītāju reakcija un attieksme atkarīga, kam vai kuram no cilvēkiem uz skatuves skatītājs notic, proti, emocionāli pieslēdzas. Skaidrs ir viens – izrāde uzrunā tos, kuri kaut pa daļai paspēj dažās stundās iejusties katra varoņa ādā. Jo katrs jau te, lauku Dukšos, spēlē savu paslēpšanās spēli – jo kādēļ gan Jānis un Inga uz šejieni atbēguši? Ko viņi cer atrast? To izdaudzināto "paša es"?
Uz to, ka izrāde ir sava veida emocionāls rēbuss, norāda vairākas atsauces uz intelektuālo telpu – iesākumā atbaidoši "nekādā" melnā skatuve, kuras galējā sienā Maļeviča kvadrāta formā spoži izgaismots spīd radio lodziņš (radio taču klasiski pieņemts uzskatīt par nevizuālās komunikācijas telpu), bet brikšņos ieaugušas lauku mājas vietā ir Larsa fon Trīra filmā Dogvila filmēšanas paviljonam līdzīgās iezīmētās darbības vietas norises, kur istaba ir uz grīdas ar līmlentei līdzīgu svītru nodalīta vide. Ja vēl ņem vērā, ka Dogvila ir par lāga lauku ļautiņu masveida vardarbību pret filmas galveno varoni, kurai tiek atņemta galvenā cilvēka brīvība – tiesības uz savu privāto telpu, tad…
Brīvību piedāvā tikai vientulība
Interesanti, ka izrādē tiesības uz savu privāto telpu ir analogs tiesībām uz savu īsto, patieso identitāti, ja tāda katram ir. Nav runa par to, vai gejam ir tiesības būt gejam (šīs banālās tiesības nu jau vairs neapšauba pat rūdīti homofobi, un ne tāpēc, ka viņi tā domātu, bet gan – vienkārši tā pieņemts), – izrāde ar Lielās franču revolūcijas upuru apdziedātājam Delakruā līdzīgu kariķētu puspliku Femen aktīvisti nestāv uz barikādēm ar liberālisma varavīksnes karodziņu rokās. Jā, Dukšos runa par tiesībām uz brīvu izvēli izvēršas visai paradoksālā veidā – emocionālajā un arī seksuālajā jomā tu/mēs nevaram būt līdztiesīgi.
Jūtas Dukšos tiek postulētas kā labprātīgas nebrīves akts, kuram tu sevi nolem, sākot attiecības. Jebkuras. Jānim ar Askoldu. Ingai ar Kārli. Jānim ar Kārli (brāļi nav sarunājušies desmit gadu!). Vai nolem neuzsākt. Tāpēc jau izrādes intonācija ir skumja – jo pilnīgu brīvību piedāvā tikai viena opcija. Vārds tai Vientulība.
Tieši tāpēc kā kontrapunkts izrādes smeldzei un zaudētā sajūtai finālā atskan Olgas Rajeckas patiesi emocionālais hits Apvij rokas. Tā nav teātra jestri izspēlēta ieņirgšana par dzīves lūzeriem vai, prasti runājot, nedabūjušajiem/-ām. Jo labāk, ja tev blakus ir kāds, kas šīs rokas apvij, nekā tu tvarsti tukšu gaisu, veroties kādā satumstošā logā.
Dukši ****
JRT (zāle Talsu ielā)
ANDRIS