Iestudēt Antona Čehova lugu Ķiršu dārzs Liepājas teātrī grasījās viens no pazīstamākajiem Krievijas teātra režisoriem Konstantīns Bogomolovs. Taču dažādu apstākļu sakritības dēļ viņš no šīs ieceres atteicās, un direktoram Herbertam Laukšteinam nācās meklēt aizstājēju. Tika izvēlēta Dita Lūriņa, kura stažējās pie Maskavas Dailes teātra Vladimira Ņemiroviča-Dančenko vārdā nosauktās skolas studijas profesora Viktora Rižakova. Ideja uzaicināt Ditu Lūriņu nevilšus raisa ziņkāri, jo liekas, ka uzticēt tik dižas klasiskās lugas iestudējumu zaļknābim režijā (roku šajā jomā viņa ir iemēģinājusi, piemēram, Nacionālā teātra uzvedumā Tango bez asinīm) ir varens izaicinājums gan teātrim, gan sev.
Apbrīnojamā vaļsirdība
Teikšu uzreiz: izaicinājums ir attaisnojies. Tas atmaksājies kaut vai tāpēc, ka izrādi gribēs redzēt daudzi. Dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir pašas režisores atklātais un detalizētais izklāsts teātra programmiņā: "(..) mīļais skatītāj, pa mūsu Ķiršu dārzu kā rēgi klimst sveicieni, atspulgi, pirmavota nojausmas un gadsimtu versijas. Klīst sveiciens leģendārajam un novatoriskajam Čehova Kaijas iestudējumam Liepājas teātrī Oļģerta Krodera režijā. (..) Klīst arī acs piemiedziens Uldim Dumpim un sajūsmas pilns pamājiens uz Mihaila Barišņikova pusi, klīst sajūtu vējš par Vladimiru Visocki…" u. tml.
Gribu uzsvērt Ditas Lūriņas apbrīnojamo vaļsirdību, stāstot gan programmiņā, gan intervijās, piemēram, sarunā ar Sarmīti Pujēnu (irliepaja.lv), par savu pieredzi darbā ar Čehova dramaturģiju. Uz jautājumu, kādas bijušas viņas attiecības ar Čehovu līdz Ķiršu dārzam, Dita Lūriņa atbild: "Nekādas. Esmu gan spēlējusi Natašu diplomdarba izrādē Trīs māsas, un tas bija ļoti, ļoti sen. Visi zina, kas ir Čehovs teātrī, bet man ilgu laiku, un es to arī neslēpu, tas bija autors, kuru nesaprotu. Nesaprotu, kur ir tas draivs un kaifs, un vēl vairāk – nesaprotu, par ko viņš raksta. Man viņš bija "aizslēgtas klavieres". Lielākais paldies režisoram Pjotram Fomenko, kura Trīs māsu interpretāciju ierakstā noskatoties sapratu, par ko ir luga, sapratu, ka Čehovu var iestudēt un var saprast."
Komēdijas straumē
Manas attiecības ar ievērojamā dramaturga daiļradi, protams, ir citādas. Tās ir veidojusi interese par kritiķa profesiju vēl pirms iestāšanās institūtā. Tāpēc nevilšus bažījos, vai Ditai Lūriņai būs, kāds būs un vai vispār būs savs klasiskās lugas redzējums. Čehova tēlu daudznozīmība patiešām piešķir scēniskās interpretācijas brīvības elpu, tomēr, demonstrējot "savējo" Čehovu, var aiziet pārāk tālu no paša Čehova. Dita Lūriņa nav aizgājusi prom no Čehova. Citātu, metaforu un vērojumu kopums ir ļāvis atrast izrādei sava veida vispārinājumu, kas atbilst viņas ieteiktajam lugas žanra apzīmējumam "rēgu sonāte". Dita Lūriņa būtībā piedāvā paskatīties uz Čehova varoņiem, kas palikuši tālu pagātnē, no mūsdienu cilvēka skatpunkta. Dabiski, ka darbība ievirzīta paša Čehova ieteiktā žanra, proti, komēdijas, straumē. Tā ir jautra izrāde.
Tikai, raug, varoņu ārējais veidols atgādina par mirstīgumu. Atbilstīgi "rēgu sonātei" te itin kā nav dzīvu cilvēku seju. Itin kā visi sastinguši zem māla apmetuma (grima māksliniece Ivanda Šmite). Vienīgi acīs mirdz dzīva uguntiņa un sariešas asaras. Arī tērpi tikpat pelēksnēji (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina). Gan sievietes, gan vīrieši ģērbušies pelnu krāsas drēbēs. Vienīgi krelles sievietēm un ūsas vīriešiem "tēlo" rotājumus.
Izrādē daudz tiek apspēlēti citāti. Taču tos nekonkretizēšu, mani interesē šo citātu sabalsojums, ko varētu dēvēt par "mūžseno pasaules galu". Mūsu priekšā kaila telpa, ir redzamas aizkulišu sienas, un visapkārt brēktin brēc pēc remonta, nav arī nevienas mēbeles, bet grīdu viscaur biezā slānī sedz kaļķi vai pelni. Raņevsku vecā muiža vai sensena teātra skatuve, uz kuras jau gadsimtiem ilgi mīt Čehova varoņi. Šajā līdz pagrimumam noplicinātajā telpā greznojas milzīgas krāšņas lustras. Tās ir septiņas – simbolisks maģiskais skaitlis, kas gadu gadiem ir atgādinājis cilvēcei par gaismas vareno spēku (scenogrāfs Aigars Ozoliņš, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis).
Skatiens no tāluma
Rakstnieka lugu ģenialitāti, kā zināms, raksturo tas, ka čehoviskie motīvi jebkurā lauzumā caurstrāvo katras paaudzes dzīvi – tā vai citādi tie sasaucas ar konkrētā laika psiholoģisko refleksiju. Lūk, šajā aspektā es redzu principiālu Ditas Lūriņas izrādes nepilnību – skatīties no malas, turklāt vēl no tāluma. Jā, ir uzveduma koptēls, bet nav dzimuši atsevišķi lugas tēli, kas skatītājā izraisītu līdzpārdzīvojuma sāpi. Visi ir ļoti jauki, visi ir režisores, kā viņa pati atzīst, patiesi mīlēti, taču nevienam nav dota tā īpašā, Čehova daiļradei raksturīgā aura, kas tēlu vieno ar skatītāju.
Kā allaž, organiski un viegli strādā Inese Kučinska. Tomēr tas ir absolūti vispārināts skaistas sievietes tēls, kura māk mīlēt, žēlot, raudāt, jokot un diet. Kas nav lasījis Čehovu, tam nenāks ne prātā, ka lugā Raņevska parādās sarežģītā savas dzīves laikā, kad ir beidzies viens posms un jāsākas citam, turklāt viņa pati jau stāv uz vecuma sliekšņa. Aktrisei nav dotas tiesības uz niansēm monologos, uz pauzēm jūtu un pārdzīvojumu izpausmēs. Žēl. Būtu varējis dzimt unikāls mūsdienu Raņevskas tēls.
Būtībā īsināta arī Aņas loma, ko spēlē Everita Pjata-Gertnere. Es nerunāju par lugas saīsinājumu, kas ir loģisks, topot jaunam tulkojumam (tulkojis Leons Leščinskis), jo atbilstīgi laikmetam mainās arī dramaturģijas principi. Taču attiecībā uz Čehova dramaturģiju diezin vai ir loģiski visus varoņus pakļaut kopējam tēlu kaleidoskopam. Pat raugoties uz viņa varoņiem no tāluma, vērīga acs tik un tā pamanīs laikmetu vienojošo stīgu. Ditas Lūriņas pozīcijas princips, manuprāt, drīzāk izpaužas režijas personiskās koncepcijas neesmē – tās koncepcijas, kas rodas vienatnē ar lugu, briedinot vēlmi sludināt savu ticības simbolu, proti, kad gribas ar kaismīgu satraukumu pateikt par savu laiku kaut ko, vismaz kā pašam liekas, ļoti svarīgu. Tieši uz to arī Čehovs vedinājis pagājušā un mūsu gadsimta lielos režisorus.
Tā visa nav. Tāpēc praktiski katrs tēls no sākuma līdz beigām ir paredzams. Ļoti sirsnīga, maiga un inteliģenta ir Varja (Signe Dancīte). Apburoši šarmants, gudrs, dziļš un sentimentāli patētisks ir Gajevs (Leons Leščinskis). Arī Piščiks (Edgars Ozoliņš), kā vienmēr, ir apnicīgs ar saviem nemitīgajiem lūgumiem aizdot, tā sakot, rublīti. Tāpat arī Firss (Gatis Maliks) cītīgi trīcina roku un izteiksmīgi slāj nopakaļ Gajevam vai paklausīgi stāv maliņā. Šarlote (Karīna Tatarinova), protams, mēģina valdzināt ar vaļsirdīgu pļāpāšanu un brīnumiem (tiesa, šoreiz tie patiesi ir līdz šim vēl neredzēti; slackline treneris un tehniskie risinājumi – Uģis Čakars; programmiņā ir izteikta pateicība arī iluzionistam Edžum par triku ierādīšanu).
Petja (Rolands Beķeris) lūko mūs, skatītājus, aizraut ar puicisku lempību un patosa pilnu ticību jaunajai dzīvei. Arī Sandis Pēcis lieliski atveido Lopahinu, kurš no sirds vēlas palīdzēt muižnieku ģimenei un, iespējams, nav vienaldzīgs pret Raņevsku, pārdzīvo, ka netiek saprasts un ka viņa biznesa ideja par ķiršu dārza pārdošanu vasarniekiem tiek noniecināta un atraidīta. Bet, tiklīdz pats to ūtrupē nopērk, protams, trakulīgi gavilē priekā. Dzīves saimnieks. Kopumā viss ir atpazīstams.
Šajā kontekstā tomēr nevaru neminēt arī principiālus misēkļus. Kāpēc Petjam Trofimovam ļauts aicināt pretim "spožajai zvaigznei", vēršoties pie skatītājiem zālē. Šo tēlu, kā zināms, Čehovs rakstījis, būdams īpašā noskaņojumā, kā vēsti par stipru tautas nemiera uzbangojumu ar ticību tās spēkam (luga tapusi divus gadus pirms 1905. gada revolūcijas Krievijā). Padomju laika izrādēs Trofimovs bija komjaunieša vai komunista prototips, kas sauca uz gaišo nākotni. Varoņa vēršanās pie skatītāja – tā ir režisora personiskā uzruna, kurā viņš vēlas kaut ko konkrētu pasacīt publikai. Tādi ir šīs mizanscēnas noteikumi. Ceru, ka Dita Lūriņa nav gribējusi mūs aicināt pretim Trofimova zvaigznēm. Īsti nav saprotams, kāpēc Šarlotei ir atvēlēts tik daudz iespēju savos monologos kontaktēt ar skatītājiem. Domāju, ka būtībā nav līdz galam izprasts arī ļoti divdomīgais Garāmgājēja tēls, kuram ļauts izsoļot cauri skatītāju zālei.
Visa izrādes otrā daļa ir pakļauta mūzikai un dejai (horeogrāfs Aleksandrs Ļimins; komponists Dmitrijs Marins). Bet, kad ūtrupe ir beigusies, tas ir, tuvojas fināls, dejā tiek iesaistīti arī čemodāni. Pēc tam visi pulkā dodas uz skatuves aizmuguri – tur, kur stāv Gajeva apjūsmotais skapis. Tā durvis atveras, un visi tajā nozūd. Pazīstama metafora pārejai no viena laika otrā. Pašā finālā ir lielisks akcents. Mājā aizmirstais Firss izrāpjas avanscēnā, norunā savu slaveno monologu, bet pēc tam norauj bārdu, notīra seju, novelk vecišķo ietērpu, un mūsu priekšā – jauns vīrietis, kurš bez jebkādas uzspēles atkārto: cilvēks taču ir aizmirsts! Šī nedaudz mainītā Čehova frāze ir kā atbilde jebkuram laikam par cilvēces progresa neizbēgamo kļūmi.
Paulas Jēger-Freiman rēgs