Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks (2014) ir tik kosmiski polifonisks veselums, ka tikai mēģinājums vien to pielāgot skatuvei raisa cieņu. Režijas uzdevuma sarežģītības ziņā Indras Rogas jaunākais iestudējums Nacionālajā teātrī liekams blakus režisores bezbailīgajai cīņai ar Bulgakova un Pasternaka megaromāniem Meistars un Margarita un Doktors Živago Valmierā. Tomēr formas un satura aspektā Indras Rogas Klūgu mūks drīzāk seko saviem Nacionālā teātra priekštečiem – izrādēm Smiltāju mantinieki un Ādama stāsts, veidojot nosacītu "latviešu stāstu" triloģiju par ļaudīm, kas nākuši iz senatnes un Latvijas smiltājiem, kas vairākās paaudzēs mēģina ne tikai izdzīvot, bet arī pacelt acis uz debesīm.
Dramatizējuma sliekšņi
Ingas Ābeles rakstnieces rokrakstam raksturīga ļoti intensīva valodas tēlainība, vārdi rada matēriju, kurai ir ne tikai izskats un forma, bet arī skaņa, smarža un garša. Ābeles radītajā pasaulē, sākot jau no debijas lugas Tumšie brieži, vienmēr cilvēki nonāk jutekliskās, teju fiziskās attiecībās ar dabu, un smagākās drāmas savā starpā risina vistuvākie vienas ģimenes locekļi. Arī romāns Klūgu mūks šai ziņā nav izņēmums, bet šoreiz galvenais varonis Francis Sebalds, kurā neslēpti ierakstīti Latgales kultūras un sabiedriskā darbinieka, priestera Franča Trasūna vaibsti, iegremdēts arī sazarotā un detalizētā Latvijas vispār un Latgales konkrēti kultūrvēstures ainavā. Tāpēc pieļauju, ka uz Ābeles un Rogas stāstu teātrī var skatīties atšķirīgas pieredzes ietvaros. Latgale. Nacionālā pašnoteikšanās. Katoļu baznīca. Ticība. Reālie Franča Trasūna un Jezupa Baško dzīvesstāsti. Latvijas vēsture.
Veidojot dramatizējumu, režisore no daudziem tēliem un darbības blakuslīnijām atteikusies, tomēr tik un tā romāna 400 lappuses rezultējušās gandrīz četrās stundās skatuves laika un plašā aktieru sastāvā (kopā 31 tēlotājs). Skaidrāka, konsekventāka un lakoniskāka dramaturģiskā struktūra izrādei noteikti nāktu par labu, jo pašlaik aiz smagnējā dramatizējuma sliekšņiem darbība ik pa brīdim klūp un ķeras. Sevišķi tas jūtams otrajā cēlienā, kad vairākām romānā detalizēti izvērstām peripetijām, jo īpaši tām, kas skar Franča dzīvē tik būtiskās Terēzes Sokolovskas likteni, izrādē tiek pārskriets tik ātri vai nepilnīgi, ka darbības motivācija it kā pazūd. Vai arī ārējā darbība dzen uz priekšu tikai notikumus, nedodot iespēju ne varoņiem, ne skatītājam tajos pabūt.
Ar pilnu jaudu
Apšaubāmi ir ieguvumi no uzsvērti pieteiktā izrādes laiktelpas koncepta – uz skatuves notiekošais risinās kādā "poētiskā telpā" (par to ziņo pat brehtisks uzraksts skatuves priekšplānā) un nemitīgi klātesošas ir divas vērotājas – Lienes Sebres Latgales meitene Māra un Lolitas Caukas muzeja vacīte Alma. Pēdējā ik pa brīdim maina identitāti, kļūstot arī par Franča vecomāti, bet pirmās funkcija ir tikai dekoratīva – izbrīna pilnām acīm raudzīties senajā pasaulē, kas atdzīvojas viņas acu priekšā, un pa brīdim uzdot tipiskus mūsdienu jaunieša jautājumus. Ginta Sippo, Annas Heinrihsones un Oskara Pauliņa radītā vizuālā pasaule ir gana universāla, un Pētera Vaska maģiskās mūzikas dramaturģija tik daudzkrāsaina, ka nekā citādi kā par poētisko telpu to tik un tā nevarētu nosaukt. Tikpat neobligāts ir izrādē dzirdamais nekonsekventais valodu katls (varoņi runā latviski, krieviski, latgaliski) – iecere par latgaliskās un latviskās sajauktās identitātes veidošanos būtu nolasāma tāpat, arī bez šī pasvītrojuma.
Klūgu mūka vēstījuma centrā ir divu brāļu – Gundara Grasberga un Kārļa Reijera Franča un Ivara Kļavinska un Igora Šelegovska Jezupa – paralēlās dzīves un attiecību stāsti, kas gluži kā Šekspīra Līrs un Glosters spoguļo viens otra maldīšanos. Jaunā Franča pasaule veidojas mātes – Maijas Doveikas Īvas – un vecāsmātes – Lolitas Caukas Edarčanu Babas – ielokā, kamēr Jezups sacērtas vispirms ar tēvu – Normunda Laizāna Tanclovu – un pēc tam ar dēlu – Ulda Siliņa Mazo Jezupu. Francs savas dzīves sievietes – Madaras Bores Zuzi un Agneses Cīrules Terēzi – zaudē apzinātas izvēles rezultātā, bet Jezups tā arī paliek kā pušu pārrauts starp tikai reālo dzīvi saprotošo sievu – Lauras Siliņas Marcelu – un dažādas identitātes pieņemošo vilinošo kaislību Alises Danovskas veidolā. Šis centrālais aktieru divpadsmitnieks, kaut arī ne gluži vienmērīgi, tomēr izrādes pasaulē dzīvo ar pilnu jaudu. It īpaši pirmais cēliens burtiski elpo jutekliskumā un emocijās, kad dzimst bērni un pasaule mainās; kad blakus sadzīvo viedums un naivums, pieredze un jaunība; kad tas, kas romāna tekstā ir viens, uz skatuves top par vairākiem Frančiem vai Jezupiem vai romāna iekšējais monologs pamatoti kļūst par skaļi pateiktu vārdu; kad fiziskajam vecumam vienlaikus ir un nav nozīmes; kad viss pasaulē ir ciklisks un saistīts. Otrajā cēlienā, kad pārsvaru ņem Franča Sebalda politiskās un sabiedriskās darbības pārstāsts, šī iekšējās darbības ķēdīte brīžiem pārtrūkst, dodot vietu informatīvām deklarācijām.
Valsts dzimšanas brīnums
No fona tēliem aizķerties izrādes audumā izdodas tikai dažiem. Piemēram, Jura Lisnera lietišķajam un dzīvi mīlošajam prāvestam Dominikusam, kurš, amattērpa piedurknes atrotījis un cepuri pakausī atstūmis, tur rūpi par Latgales puiku skolā iešanu tāpat kā par savu ratu iejūgu un zirga pavadu. Vai Jāņa Vimbas muižkungam Platonam, kurš garlaikota kolekcionāra nevērībā iedejo (Ingas Raudingas kustību partitūra vairākkārt veiksmīgi vizualizē vārdos nepateikto) savā muižā kārtējo meiteni, lai jau pēc mirkļa, sirdsapziņas neapgrūtināts, atmestu to sulainim.
Zīmīga un no romāna atšķirīga izrādē ir epizode, kad Maijas Doveikas Īva iesēj Kārļa Reijera Francī domu par kalpošanu baznīcai. Māte to izmet kā negribot, it kā ar viņas muti runātu kāds cits. Un dēls tieši tāpat šo domu pieņem – kā pārsteidzošu iespēju, kas pašam nebūtu ienākusi prātā, bet, reiz izdzirdēta, kļūst nenovēršami vilinoša. Iespējams, viņš kļūdās. Tāpat kā, iespējams, Jezups kļūdās, atteikdamies no spārniem. Bet pareizo atbilžu jau nav, un labi, ka tās nedod ne Ingas Ābeles romāns, ne Indras Rogas izrāde.
Uzrunā Klūgu mūka vēriens un intonācija kopumā. Nepamācoša un līdzjūtīga. Būtiski ir vārdi, ko režisore saka izrādes pašreklāmas video, – latviešu valsts dzimšana abas reizes ir milzīgs brīnums, jo tā pamanījusies izšauties kā asns brīžos, kad pasaulē notiek plašāka mēroga sadursmes. Un šo brīnumu vajadzētu patiesi godāt.
Tā ir. Tektoniskas svārstības pasauli šūpo arī pašlaik. Un godāt savu zemi nav sevišķi moderni.
Inga Ābele. Klūgu mūks
Režisore Indra Roga
Nacionālā teātra Lielā zāle 21., 22. septembrī plkst. 19, 23. septembrī plkst. 18.30
5. Rinda
"dārgie, brāļi,
Vita