Valmieras teātra jauniestudējums Klusa nakts, dzēra nakts sākas pirms sākuma, kad aktieri, jau būdami tēlā un atveidojot reibumu, smēķē pie ieejas, asistē biļešu kontrolierei ar dažādiem komentāriem, pārvietojas pa foajē, kā arī sēž zālē vietās, uz kurām pārdotas biļetes, un izraisa kašķēšanos. Skatītājiem šādas interakcijas patīk, un noskaņo labvēlīgi pret izrādi.
Taču pats Regnāra Vaivara iestudējums ir samērā pretrunīgs, stilistiski sasmērēts un aizvelk dzēruma izpausmju atveidošanas virzienā, novēršot uzmanību no Ivana Viripajeva lugas paradoksālā, tomēr smalki izvirpinātā teksta. Interesanti, ka intervijā pirms pirmizrādes režisors apgalvo gluži pretējo – esot mēģinājis no lugas "vilkt laukā maksimālu garīgumu".
Ūdens strūkla uz plika paura
Ivana Viripajeva luga Apskurbušie (vēl precīzāk – Dzērāji), kas ir Regnāra Vaivara izrādes pamatā, rāda atsevišķas ainiņas no stipri piedzērušos cilvēku dzīves, atklājot viņu slēptās jūtas, emocijas un dziņas, kas skaidrā prātā nebūtu izpaudušās. Attiecības iegūst negaidītas izpausmes, un ļoti gribas runāt par augstām lietām, piemēram, Dieva čukstiem sirdī. Tikai viens "bet" – reibuma pakāpe tiešām ir ievērojama.
Nepieciešamība balansēt starp teksta patosu un fizisko izpausmju groteskumu ir tas āķis, kas jāņem vērā režisoram, izvēloties šo lugu. Regnāram Vaivaram luga nenoliedzami patīk, viņš liekas ar to aizrāvies, taču savā entuziasmā minēto līdzsvaru nav ievērojis, tekstu bieži vien upurējot fizisku izpausmju rādīšanai. Vēl vairāk, brīžiem šķiet, ka režisoram šķitis garlaicīgi palikt pie parasta dialoga, tāpēc viņš centies to papildināt, piemēram, Ivo Martinsona un Imanta Strada varoņu sarunas laikā liekot tecēt ūdens strūklām. Gludi skūtais Martinsona galvvidus ir ideāla virsma, lai ūdens šķīstu uz visām pusēm un publika smietos, bet pajautājiet skatītājiem, par ko bija dialogs. Starp citu, par varoņa teju slimīgo pārliecību, ka viņa mirusī māte tomēr ir dzīva.
Skurbuma fiziskās izpausmes izvirzās izrādes centrā, ne pilnībā noēdot Viripajeva ideju, ka caur iereibušiem cilvēkiem ar mums runā Dievs, bet mazinot tās nozīmi. Režisors, kurš sadarbībā ar Tomu Grīnbergu ir arī scenogrāfs, rūpējas par atraktīvu vidi – dubļi, kuros vārtās varoņi, vanna ar īstu ūdeni, apskretuši rotaļu laukuma elementi, restorāna virtuves aprīkojums, mūžīgā uguns. Brīdī, kad saproti, ka režisors apspēlē četrus elementus – zemi, ūdeni, uguni un gaisu –, šī ideja liekas vienkārša, saprotama, bet īpaši nesaistīta ar konkrēto lugu. Savukārt dubļi (kūdra) laikam taču ir nepieciešami, lai visiem būtu nepārprotami skaidrs, ka tie, kas vārtās dubļos, skatās zvaigznēs. Vai nav drusku panaivi? Ir arī žēl skatīties, kas notiek ar Madaras Botmanes rūpīgi izstrādātajiem kostīmiem, un ienāk prātā doma, ko tehniskajam personālam prasa katru reizi savest kārtībā kaut vai Ingas Apines balto plisēto kleitu, īpaši, ja izrādes ir pēc kārtas un otrā no tām ir dienas izrāde.
Ar pilnu jaudu
Viripajevs šo lugu esot rakstījis pēc kāda vācu teātra pasūtījuma, tāpēc tur darbojas cilvēki, teiksim tā, ne ar krievu vārdiem. Ir būtiski, ka tie ir labi situēti, pietiekami izglītoti un dzīvē diezgan daudz sasnieguši. Viņi var sastapties nejauši vai atrasties gluži eksistenciālās situācijās, taču notikumu pavērsiens katrā ainā ir paradoksāls.
Man patīk Regnāra Vaivara reizēm uzspēlētais dullums, bet brīdī, kad viņa rokās nonāk Valmieras teātra labāko aktieru izlase, gribētos, lai šo potenciālu viņš izmantotu mērķtiecīgāk. Iestudējumam trūkst precizitātes. Ir brāzmaini būvētas ainas, piemēram, ar vecpuišu ballītes dalībniekiem un prostitūtu, kur gaidāmās orģijas vietā sākas reliģisks disputs, bet pašmērķīgā ledusskapju virināšana aizēno Elīnas Dambes saspēli ar četriem aktieriem. Burvīgu tipāžu apbrīnojamā ķermeņa atslābinātībā veido Aigars Apinis. Ar pilnu jaudu savās lomās strādā jau minētie Martinsons un Strads, Inga Apine, Tālivaldis Lasmanis, Elīna Vāne un Ieva Puķe, arī Ilze Lieckalniņa un Zane Aļļēna. Aktieri necenšas rast psiholoģisku pamatojumu notiekošajam, bet ļaujas teksta loģikai; tas ir pareizi, lai saglabātu vieglumu. Taču no Viripajeva dialogiem izrādē neveidojas veselums, ainas virknējas cita pēc citas, un arī aina ar kinofestivāla direktoru un prostitūtu pie mūžīgās uguns, kur uz kritušo karavīru pieminekļa krievu valodā sarakstīti izrādes dalībnieku vārdi, nekļūst par kulmināciju. Tieši izrādes kompozīcijas problēma kļūst par izšķirošo. Ir jautri, brīžiem garlaicīgi, taču sākotnēji pieteiktā virstēma neizlobās, un lielā mērā tas saistīts ar ainu risinājuma neobligātumu – izņemot kādu no tām, izrādes konstrukcija nesagāzīsies. Ir arī jautājums par mērķauditoriju – vai tie ir uz skatuves redzamo veiksmīgo, labi situēto cilvēku līdzinieki vai varbūt tieši pretēji – tie, kuriem nebūt neklājas tik labi, kas ļauj priecāties par tēmu "bagātie arī raud".
Prasīt no neprāta, lai tas būtu strukturēts, droši vien ir netaisni. Regnārs Vaivars, iespējams, primāri ir vēlējies dabūt uz skatuves tieši neprātu, skurbuma sajūtu, kaut ko tādu, par ko Šarls Bodlērs savulaik rakstījis: "Vienmēr vajag būt noreibušam, tā ir visa gudrība." Taču pāri paliek mazāk, nekā gribētos.
Rudīte Babra