Laika ziņas
Šodien
Migla

Izrādes Mans nabaga tēvs recenzija. Nabaga gailis un nabaga tēvs

Agneses Rutkēvičas un Elmāra Seņkova kopdarbā Mans nabaga tēvs latvieši rādīti kā emocionāli izkāpināti, bet garīgi diezgan aprobežoti ļautiņi

Vēl pirms izrādes sākuma Nacionālā teātra Lielajā zālē valda zināms amizēšanās gars, jo starp skatītāju krēsliem un ložās vairākās vietās izvietotas klukstošas lelles – vistas. Pati izrāde gan pārāk daudz jautrības nepiedāvā, ar to kardināli atšķiroties no pēdējo gadu lielākajiem šī teātra lauku hitiem – Danskovītes Latgola.lv abām daļām. Riskējot kļūt bezgaumīgs, pieminēšu vēl vienu izrādi, ar ko Manu nabaga tēvu droši vien salīdzinās, – tie ir Dailes teātra Izraidītie, kas stāsta par emigrantiem. Agneses Rutkēvičas luga veltīta tiem, kas nav aizbraukuši. Lamājas un ne pārāk labi dzīvo gan vieni, gan otri.

Atrāda raksturus

Autore labprāt stāstījusi, ka izrādes tapšanas gaitā lugu vairākkārt pārstrādājusi un uzlabojusi sadarbībā ar aktieru ansambli. Tomēr dramaturģiskajā materiālā nav izskausta problēma, kas apgrūtina darbu gan inscenētājam, gan aktieriem. Proti, tiek atrādīti raksturi, taču tie neparādās attīstībā. Ir viens personāžu loks, kas savā sulā vārās pirmajā cēlienā, un tad tiem pievienojas vēl citi, kuri savukārt vārās otrajā. Taču pēc savas būtības šie tēli ir samērā statiski. Lielākā daļa aktieru gan ir izveidojuši aizraujošus, interesantus raksturus, kas spēj noturēt skatītāja uzmanību, taču izrāde kopumā paliek pie konstatācijas, ka tādi nu tie mūsdienu latvieši ir. Izrādi var skatīties ar interesi, bet, kā liecina interneta komentāri, tā var arī aktīvi riebties. Vienaldzīgo nav.

Elmāra Seņkova un scenogrāfa Reiņa Suhanova piedāvātā lugas interpretācijas atslēga liecina par mēģinājumu iet no sadzīviskā slāņa uz vispārinājumu, radot lakonisku, pat skarbu fonu, priekšplānā rāmi ar vistām. Aktieri soļo taisnās līnijās, pagriežoties gandrīz kā ierindā, un izrādes otrajā daļā parādās arī aizsardzībasspēkiem raksturīgās formās. Savstarpējā saziņā varoņi bieži vien nevis sarunājas, bet izkliedz savu sakāmo, veroties zālē. Tādējādi veidojas no sadzīves atrauts dzīves modelis, ko vēl vairāk pastiprina mikrofonu izmantojums epizodēs, kurās aktieri ir aiz skatuves. Režisora atkāpšanos no reālpsiholoģiskas pieejas raksturo arī Armanda Berģa atveidotais gailis Bērziņš, kurš ir klātesošs, gandrīz norises komentējošs tēls, kurš starp ainām uzraušas pie butaforiskajām vistām un imitē dzimumaktu ar tām. Drīz vien visas vistas karājas ar galvu uz leju.

Gailim izrādē ir nozīmīga loma, jo gaiļa bojāeja tiek pielīdzināta cilvēka mūža beigām, un pēc Bērziņa nāves uz skatuves uznāk cilvēks – ne vairs putns – ar asiņainu seju.

Tiekšanās pēc atzīšanas

Diagnoze, ko izrādes autori piespriež Latvijas mūsdienu sabiedrībai, nav glaimojoša – tie ir cilvēki, kuri īsti nespēj izskaidrot, kā vārdā dzīvo un vai kaut ko dzīvē grib arī sasniegt. Visas neirozes ir izkāpinātas. Nīkulīgi īdošais Ivara Pugas Jāzeps tā kā gribētu izrauties vismaz līdz Rīgai, taču tā arī neizraujas. Vairāku personāžu biogrāfijas fakti šķiet piemēroti, lai tos izvērstu plašāk, piemēram, Ulda Anžes spoži nospēlētais krieviski runājošais Andris vai Jurģa Spulenieka Mikus sakars ar krietni vecāku sievieti; tas gan tiek pieminēts, taču bez tālāka sižetiska izvērsuma šie fakti paši par sevi nedod darbībai attīstību. Tas, ko aktieri izdara smalki un niansēti, ir atsevišķi savstarpējo attiecību uzplaiksnījumi – jau minēto I. Pugas un U. Anžes varoņu starpā, vecākās un jaunākās paaudzes – Astrīdas Kairišas Silvijas un Ģirta Jakovļeva Bruno – dialogi ar J. Spulenieka Miku, arī Zanes Jančevskas Diānas izmisīgie centieni, lai "nabaga tēvs" viņu pamanītu. Tiekšanās pēc pamanīšanas, atzīšanas faktiski piemīt visiem lugas varoņiem, tikai daži to maskē zem raupjākas ādas, piemēram, Lāsma Kugrēna spēlē galvenokārt "veci brunčos", kas atmaigst vienīgi Jāzepa skavās (provocējot skatītāju, izrāde sākas ar seksa ainu, gan ne ļoti izaicinošu). Taču izrāde ir arī par to, ka lietas un notikumi vairs neļaujas savaldīties – pasaule ap Bruno savērpjas aizvien lielākā haosā, ko ietilpināt dienasgrāmatā neizdodas. Apjukušā, līdz ārprāta robežai novestā Bruno lomā lielisks ir Ģirts Jakovļevs; viņa nāves skatu režisors mēģina vispārināt, taču rezultāts ir režisoriski neatrisināts, estētiski un saturiski "sasmērēts". Finālā dramaturģes uzrakstītā aina ar pelnu nejaušo izbārstīšanu papildināta ar milzīgām Eiropas Savienības karoga zvaigznēm. Uzvelt vainu Eiropas Savienībai par to, ka latvieši dzīvo sliktāk, nekā gribētu un varētu (šāds risinājums tieši tā nolasās), ir muļķīgi un kļūdaini.

Liels skaits negatīvo atsauksmju, tostarp teātra mājaslapā, liecina, ka skatītājs neatzīst uz skatuves redzamās norises par savas dzīves spoguli vai arī – piesaucot teātra direktora Ojāra Rubeņa pirmizrādes uzrunā pausto – saskata līdzības pārāk labi un protestē tieši pret to, ka kaut ko tādu redz ikdienā. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Izrāde ir iestrēgusi starp fakta konstatāciju par konkrētu ģimeni konkrētā situācijā un vispārinājumu par latviešu tautu vai Latvijas sabiedrību kopumā. Taču viela, ko dramaturģe piedāvā, nav tik izvērsta, lai šis vispārinājums izdotos.

Mans nabaga tēvs ***

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja