Tas ir noticis. Jaunais Rīgas teātris 1. septembrī ir sācis sezonu jaunā, tā vajadzībām speciāli izremontētā namā, kurā tas strādās, kamēr nebūs pabeigta rekonstrukcija dzimtajās mājās. Atzīšos, ka šī pārcelšanās no Smiļģa mājas uz bijušās Tabakas fabrikas ēku manī uzvilnīja bažu ēnu: māksla un ražošana – cik nesaderīga aura! Šādā gaisotnē pagaidām spēj iejusties tikai mūsu projektu teātri. Tomēr vienā no intervijām Alvja Hermaņa izteiktā doma, ka, intensīvi strādājot pagaidu telpās, varētu rasties "Jauns Jaunais Rīgas teātris", kas vēlāk atgriezīsies Lāčplēša ielā, saslēdzās ar manu izpratni par zīmēm: vecā pārkausējums jaunā formā ir ikdienišķa ražošanas prakse.
Pie visa jāpierod
Kad ieraudzīju teātra jauno dzīvesvietu, pilnībā nomierinājos. Ieej sētā, un tevī noraugās liela, gaiša ēka. Gluži kā jauna daudzstāvu skola – sava veida demogrāfiskā sapņa īstenojums. Pagalms ir plašs, siltā rudens un pavasara laikā tajā droši vien būtu labi starpbrīžos pastaigāties. Tajā mājo tā šķelmīgā pieticība, ko savās telpās bez problēmām apspēlē gan Ģertrūdes ielas teātris, gan Dirty Deal Teatro. Šo gaišās mazturības īpašo šarmu paspilgtina JRT skumdenais smaids – apjomīga fotoreprodukcija, kura izklāta uz kādas palīgēkas sienas un kurā redzams vecais Lāčplēša ielas teātra nams. Blakus stāvot, tā vien šķiet, ka pagrūdīsi ieejas durvis un būsi tur, iekšā. Taču jaunajā teātra mājā nav nekādu asociāciju ar pagātni. Iekšā viss ir ļoti lietišķs. Priekšā lifts, blakus kāpnes. Kurp? Uz visiem stāviem. Tu izvēlies liftu, jo Lielā zāle, kurā tiks spēlēta pirmizrāde, atrodas 6. stāvā. Tur ir arī Mazā zāle, savukārt Kamerzāle – 4. stāvā, tepat arī kafejnīca un garderobe.
Pie visa jāpierod. Jo sevišķi neparasta šķiet Lielā zāle. À la sengrieķu stilā: skatītāju krēslu rindas stiepjas no augšas uz leju. Šovasar, būdama Grieķijā pie Dionīsa teātra, uzkāpu augšējā rindā, apsēdos un skatījos lejup, mēģinādama iztēloties, kura no Latvijas teātru mūsdienu izrādēm tajā iederētos. Atradu – Elmāra Seņkova Trīne. No Alvja Hermaņa izrādēm neuzgāju nevienu. Pati spēles aura tajās itin kā konfliktē ar šo klaidu, ar plašumu. Tai vajadzīga mūsu, skatītāju, tuvība. Ja nu vienīgi varbūt tagadējā Marķīze de Sada tur spētu iedzīvoties – tāpēc, ka tā ir brīva no mūsu emocionālā līdzpārdzīvojuma. Šajā kontekstā vēlos piebilst, ka aktieriem vajadzētu padomāt par balss vingrinājumiem. Trešajā cēlienā, mainoties spēles intonācijai, stipri vājinās dzirdamība. Tiem, kas sēdēja augšējās rindās, droši vien bija krietni jāsasprindzina dzirde.
Interesanti, kā uz šīs jaunās skatuves dzīvos citas mums jau pazīstamās JRT izrādes, piemēram, Latviešu mīlestība un Lakstīgalu māja, kas sākumā tapusi kā Mazās zāles darbs. Šīs izrādes paredzēts šeit spēlēt septembrī. Pēc tam, kā iepriekšējā KDi informē Atis Rozentāls, repertuārs tiks bagātināts ar astoņām pirmizrādēm, kuras kopumā es gribētu dēvēt par reprezentatīvām. Piemēram, Mihaila Ļermontova Dēmons Viestura Meikšāna režijā un Franca Kafkas Process, ko iestudēs Mārcis Lācis. Savukārt Vladislavs Nastavševs domā par Cerību ezera otro daļu – Cerību ezers aizsalis. Tātad "laika prognoze" integrācijas laukā režisoru neiepriecina. Taču arī Alvim Hermanim, šķiet, nopietni rūp savas tautas dzīve. Ne jau nejauši viņš paredzējis izrādi ar Aivara Neibarta dzeju Dieviņš pillā, kurā, citējot pašu režisoru, viņš runās par "latviešu dieviņa grūto ikdienu, par viņa sadzīvi, ilgām, vientulību un mēģinājumiem pilnveidot un uzlabot latviešu valodu".
Šīm bēdulīgajām tēmām ceļu izgaismos Ulda Tīrona izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte. Tās pirmizrāde plānota 20. oktobrī, un paredzu, ka tās varētu būt gudras pārdomas par finita la Lielā oktobra revolūcija, kuras simtgadei gatavojas Krievija. Izrāde tiks veidota, "balstoties uz vēsturiskiem dokumentiem par Ļeņina slimību un viņa dzīves pēdējiem mirkļiem latviešu strēlnieku aizsardzībā". Šī režisora Ulda Tīrona ideja ir provokatīva un dziļa: atgādināt mums par pašu globālajām kļūdām. Iztapīgās nodevības tendence nav zudusi. Turklāt šodien tā ir jo sevišķi bīstama, jo viena veikla un kā lāča ķepa stipra roka to lieliski māk likt lietā.
Eiropas izģērbšana
Skaidrais laiks ir beidzies. Tā nu tas ir. Vai tiešām šāda priekšnojauta Alvim Hermanim bijusi jau tālajā 1993. gadā, kad viņš, sperdams savus pirmos režisora soļus Latvijā, iestudēja Jukio Mišimas lugu Marķīze de Sada? Diezin vai. Drīzāk vilināja iespējamība iestudēt tāda autora darbu, kurš līdz šim ilgu laiku bijis aizliegts. Taču galvenais – lugu, kurā papilnam iespēju variēt ar aktieru spēles stilu, ritmu un intonāciju.
Tagad, sākdams jaunu posmu sava teātra dzīvē, Alvis Hermanis atkal izvēlējies Marķīzi de Sadu. To, protams, var izskaidrot triviāli: pirms gada luga tikusi uzvesta Cīrihes Schauspielhaus. Tā sakot, parasts izrādes pārcēlums. Taču režisora skaidrojums atklāj fakta dziļāko pamatojumu. Cīrihes teātra aktrises aktierspēles stilu "uztvēra nevis kā estētisku uzdevumu, bet kā iemeslu pasmieties". Režisors piebilst: "Man gribējās ar šiem estētiskajiem uzdevumiem strādāt vēlreiz, mēģināt tos pavisam citā līmenī risināt kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem." Turklāt šī ir bijusi pēdējā izrāde, kuru Alvis Hermanis mēģinājis vecajā teātrī, līdz ar to, kā viņš saka, "viens riņķis ir izmests".
Taču, domāju, ir vēl kāds aspekts, kas rosinājis Alvi Hermani pievērsties šai lugai. Ne reizi vien viņš publiski paudis atziņu, ka viņu uztrauc Eiropas norieta process. Būtībā norieta tēma saistīja arī lugas autoru Jukio Mišimu, kurš Eiropu "izģērbis" tik pamatīgi, lai ar tās iedabu izbiedētu savu japāņu tautu. Atkailinājis, ņemot talkā slaveno marķīzu de Sadu (1740– 1814), kura filosofijas pamatnostādnes bija šādas: pirmkārt, pastāv tikai valdošais slānis un vergi. Otrkārt – slepkavība ir labums sabiedrībai, jo pretējā gadījumā draud pārapdzīvotība. Treškārt – Dieva un jebkuru morāles normu noliegums. Ceturtkārt – libertine, absolūtas vaļības slavinājums. Zīmīgi, ka šis absolūtisma sludinātājs un apdziedātājs beidz savu mūžu garīgo slimnieku dziedinātavā.
Jukio Mišima beidz dzīvi pašnāvībā, kad viņam neizdodas noorganizēt valsts apvērsumu, lai pēckara Japānā atjaunotu tās kultūras tradīcijas, lai novērstu to no izvirtušās Eiropas alkainas atdarināšanas un liktu atdzimt dižajai samuraju morālei. Arī viņa lugā, kas veidota, ievērojot klasicisma kanonus, tiek pētīts dubultmorāles kodekss, kas itin kā attiecas uz privāto dzīvi, bet būtībā ir sabiedrības sociālās esības spogulis. Ne jau nejauši Jukio Mišima pēc dramaturģijas klasiķa Žana Batista Rasina parauga rada tēlus kā maskas, tādējādi visa lugas darbība ir zem viena jumta risošas dzīves lomas. Konkrēti, marķīze de Sada – sievas uzticība, tikumība; viņas māte – likuma, sociālā taisnīguma, morāles rupors; Anna – principu trūkums, nepastāvība; baronese de Simiāna – reliģija; grāfiene de Senfona – izvirtība, neķītrība.
Vienotas un atšķirīgas
Alvja Hermaņa izrādes 1. cēliens sākas ar ainu, kurā harakiri izdara aktrise, kas spēlē kalponi Šarloti, – Simona Orinska. Tikai tobrīd viņa nav Šarlote, bet jauneklis, varbūt paša autora prototips, kas uz mūžu šķiras no pasaules. Aktrises darbība ir perfekta, jo Simona Orinska ilgus gadus neatlaidīgi veltījusi sevi Austrumu kultūrai. Pašnāvības akts noslēdzas, taču asins strūklas vietā plūst rožu ziedlapiņas. Nāve no teātra stilā.
Pēc tam šis jauneklis nozūd no skatuves, un skatītājs var aplūkot dekorāciju sniegbalto izsmalcinātību (scenogrāfs Alvis Hermanis). Kā izrādes programmiņā teicis pats režisors: "Pirmais cēliens ir veltīts franču rokoko. Tas ir Mocarta laiks. Absolūti rafinētā ornamentika. (..) Pirmais cēliens ir veltīts arī vecajai franču teātra tradīcijai." Parādās baronese de Simiāna (Regīna Razuma), pēc tam grāfiene de Senfona (Sandra Kļaviņa). Abu kleitas gurnos ir tik platas (kostīmu mākslinieks Jozs Statkevičs), ka, šķiet, trešajai dāmai te vairs vietas nav. Arī frizūras, tas ir, parūkas, iespaidīgas – augstumā vienādas, taču katra ar savu cirtojumu (grims, parūkas – Sarmīte Balode).
Grāfiene un baronese sāk riņķot pa telpu – apkārt sev un viena otrai. Grāfiene stāsta par de Sada jaunākajiem seksuālajiem izlēcieniem. Dara to apzināti saldkairi, lai izaicinātu baroneses svētulību, kura liekulīgā divkosībā šausminās un ieinteresēti ieklausās. Izrādē de Sads neparādās ne reizi, tomēr viņš ir visu sieviešu sarunu un pārdomu galvenais objekts. Viņš ir marķīzes sirdī, viņš savaldzina marķīzes jaunāko māsu Annu, tāpat viņš ir savažojis abu jauno sieviešu mātes domas un emocijas. Visumā viņš ir kā neaizsniedzams izsapņojuma tēls, erotisma, brīvdomības un vīrišķības ideāls. Viņa veidols iezīmējas īsos monologos, savstarpēji dzēlīgos dialogos, to laiku opermākslai raksturīgā kustību stilā, tādā kā nereālistiskā zīmju nosacītībā, kontrastainās balsu modulācijās.
2. cēliens, kā teikts programmiņā, ir "veltīts Austrumu teātrim, sākot ar kabuki un beidzot ar buto". Starp citu, detalizētais uzveduma ideju izklāsts programmiņā – vai tas neliecina par iestudējuma nepilnīgumu vai arī režisora pārliecinātības trūkumu? Agrāk JRT programmiņās bija tikai skopas ziņas par to, ko katrs spēlē. Diemžēl šīs Austrumu valodas zīmes nepazīstu, tāpēc man grūti novērtēt, cik precīzi aktrises to pārvalda. Taču, ņemot vērā Simonas Orinskas pieredzi, pieņemu, ka viņas strādā teju nevainojami.
Vismaz gluži vizuāli uztvert šo roku un ķermeņa mākslu ir ne tikai interesanti, bet arī izzinoši. Kaismes pilna darbība. Strīds starp māti un meitu, marķīzes saļimšana bezspēkā, skaistums un neķītrums, erotika un nežēlība, kaislību uzvirmojums un tam sekojošs nāvējošs tukšums. Visām dāmām nokrīt melnās parūkas, kas viņas bija pietuvinājušas japāņu estētikai. Kā emocionāli vizuāla notiekošā kulminācija – krampjainas ķermeņa kustības, čūskveida vijumi à la buto, ko izpilda Simona Orinska.
Aktrišu spēle izraisa patiesu cieņu. Vienotas un atšķirīgas. Katrā tēlā jaušama rakstura individualitāte, emociju krāsām bagāta palete, un vienlaikus visas kopā ir ansamblis, tās vai citas kultūras citāts. Nevar nesajūsmināties par Elitu Kļaviņu, kura iepriekšējā iestudējumā spēlēja marķīzi Renē, tagad – viņas māti. Montreija kundze ir gudra, viltīga, vientuļa sieviete, kura tiecas sev pakļaut visu, kas apkārt, cenzdamās tādējādi iekarot ne tik daudz varu, cik mīlestību. Kādas balss spēlītes, cik maigi čivina un cik zvērīgi rēc. Meita arī ir apguvusi šos paņēmienus, tikai, raug, dvēsele ir atšķirīga – mīloša. Šajā tēlā Kristīne Krūze ir ietilpinājusi kaut ko neizsakāmi dziļu. Šī sieviete patiesi zina, kas ir mīlestība. Savukārt viņas māsa Anna (Jana Čivžele) zina, kā manipulēt ar citu jūtām, vienlaikus saglabādama gluži vai lēnīgas paklausības oreolu. Ar spēles azartu žilbina grāfienes de Senfonas tēls. Gan ar pašas Sandras Kļaviņas, gan arī ar viņas varones azartiskumu. Regīnas Razumas baronese de Simiāna ieintriģē ar to, kā spurojas, cilājot reliģiskā fanātisma vairogu, pēc tam pazemīgi izvēlas patiesas ticības ceļu. Savukārt Šarlote galvenokārt klusē. Tajā pašā laikā šķiet, ka viņa redz vairāk par redzamo, dzird labāk par dzirdamo.
Pēdējā cēlienā Šarlote lasa grāmatu. Uz pavēlēm nereaģē. Kad iegribas, parauj svārkus uz augšu un sildās pie kamīna, te pēcpusi, te vēderu pagriezdama pret uguni. Blakus pie galdiņa sēž Renē, kaut ko izšūdama. Uz sofas, šampanieti malkodama, atlaidusies zviln māte. Visas baltā – sirmi mati, sirmi ķermeņi. Izdzīvotu kaislību rimtums. Tagad sevi piesaka cits dumpis. Revolūcija. Kas to apturēs? Varbūt pakļāvība Dievam? Nevis de Sadam. Ne jau nejauši izrāde beidzas ar to, ka Renē nolemj doties klosterī.
Taču diezin vai šoreiz te vispār vajag meklēt atbildi. Mūsu priekšā ir bijusi aizraujoša dažādu teātra stilu, simbolu, kultūras tradīciju saspēle. Meistarīgi noslīpēta spēle. Spēle, kuru ir iespējams aprakstīt, bet ne izjust. Smalka balle, kurā esmu svešiniece. Varbūt tāpēc man izrāde likās tik nogurdinoši gara. Taču revolūcija ir bijusi. Un ne viena vien. Ir arī noriets. Kur tas apstāsies un kad? Ceru, ka Jaunais Rīgas teātris vēl teiks savu vārdu, jo tā jaunrades otrais aplis ir tikko aizsācies.
Marķīze de Sada
JRT Miera ielā 58a 8.–17.IX plkst. 18.30
pa druskai no visa
vaļa domāt
Pelēkais