Aktiera Klāva Meļļa pievēršanās režijai ir ienesusi latviešu teātrī jauneklīgu dzīvesprieku un mazliet melanholijas. Jau diplomdarbā Himna, kas tagad ir teātra Kvadrifrons repertuārā, viņš savā interešu lokā bija iecentrējis gados jaunu intelektuāļu dzīves divus lokus – personības attīstības problemātiku un savstarpējo attiecību sarežģījumus. Ainas Rendas daiļrade ir tikai atspēriena punkts, lai runātu par mūsu laikabiedriem šeit un tagad.
Tieši tāpat režisors sadarbībā ar dramaturģi Justīni Kļavu izrīkojies ar Džeka Londona romānu Mārtins Īdens, pilnībā to transformējot, tomēr saglabājot varoņa vārdu un profesiju. Un vēlmi rakstīt, protams. Valmieras teātrī tapušā jauniestudējuma uztverei skatītāja attiecības ar Džeka Londona romānu nav izšķirošas, proti, zinu gadījumus, kad romāns kādam cilvēkam nav paticis, bet izrāde gan. Teorētiski varam taču pieļaut, ka ne visi skatītāji akceptē tik būtisku pamatteksta transformāciju, īpaši, ja nāk tieši "uz Džeku Londonu".
Izvēloties žanra apzīmējumu "jaunu cilvēku melodrāma", režisors it kā liek uzsvaru uz varoņu savstarpējām attiecībām, tā teikt, romantiskās bāzes, un šī līnija izrādē ir iezīmēta spilgti, tomēr galvenais sarunas temats, manuprāt, ir intelektuāļa dzīve, reālie un šķietamie sasniegumi un vērtības – galu galā varam to ielikt arī ļoti augstos plauktos un runāt par dzīves jēgu.
Vasaras burvība
Izrādes muzikālais vadmotīvs ir dziesmiņa par skābo lietu – naiva, dzīvespriecīga, taču ar draudīgu saturu, jo, kā zināms, skābais lietus ir ekoloģiska katastrofa. Dziesmiņa pielīp, to gribas dungot arī pēc izrādes beigām. Tāpat ir ar iestudējumu kopumā – tā vasarīgā, reibinošā atmosfēra atstāj saldi rūgtenu pēcgaršu. Scenogrāfes Austras Hauks un viņas asistentes Gerdas Šadurskas izveidotā vide ir plaša dzīves telpa ar dažādiem nieciņiem piebāztiem stūriem. Bertas Vilipsones kostīmi ir lielākoties universāli un tikai dažbrīd ko vairāk pasaka par to valkātājiem. Jāņa Sniķera gaismu partitūra palīdz ar vajadzīgajiem akcentiem konkrētās situācijās. Spēle var sākties.
Tā patiešām ir spēle – katra cēliena sākumā tiek pieteikts tā nosaukums, un aktieri ir iesaistīti arī Mārtina Īdena darbu lasīšanā, vēršoties tieši zālē. Pārējā laikā notiek attiecību skaidrošana, drusciņ tenkošana un mēģinājumi savērpt intelektuāli spraigas sarunas. Ierastās kompānijas papildinājums – neveiklais, ar nelielu akcentu runājošais Mārtins Īdens ir puisis no simtās vidusskolas. To pašu skolu beigusi kompānijā jau pieņemtā, bet aiz muguras par bezgaumīgu nicīgi novērtētā Paula Daniela, kura, tāpat kā Mārtins, platā "e" un "ē" vietā izrunā šauro.
Simtā vidusskola ir simbols, nevis konkrēta atsauce uz patlaban neeksistējošu mācību iestādi, tā pēc noklusējuma ir antagonistisks pretnis, piemēram, pirmajai ģimnāzijai, tātad tā ir vieta, kurā mācās no elites ļoti tālu esoši jaunieši. Un pašpasludinātajai elitei, kaut vai vienas kompānijas mērogā, paziņojums, ka tu esi jūrnieks, kas raksta dzeju, bet ir beidzis simto vidusskolu, ir nenomazgājams zīmogs. Režisora simpātijas nenoliedzami pieder gan vieniem, gan otriem, taču viņa redzējumā tie no simtās ir godīgāki, mazāk rafinēti, varbūt kaut kādās izpausmēs neveiklāki, taču patiesāki.
Pasaulei, kurai Mārtins Īdens grib justies piederīgs, tāpat ir savi kanoni un aizspriedumi, estētiskie kritēriji un priekšstati par pareizo un nepareizo. Brīdī, kad no eksotiska kukaiņa citu acīs Mārtins pamazām pārtop par konkurentu, mainās arī viņa cilvēciskās attiecības un izjūk draudzība ar Rūtu, kuru nepublicē tas žurnāls, kas solījies publicēt Mārtinu. Stāsts par karsto vasaru kāda puiša dzīvē izvēršas par veselas paaudzes portretējumu, tiesa, ierobežotā segmentā, proti, tie visi ir cilvēki ar pretenzijām uz mākslinieka (literāta, mūziķa) statusu. Arī vienīgā pie vecāku paaudzes pieskaitāmā izrādes varone – Ilzes Pukinskas mātišķā labvēlībā pāri malām plūstošā Anna – ir pētniece, proti, antropoloģe.
Nav kur iet
Kompānija, kas kopā pavada vasaru, mīl un šķiras, ir samērā raiba. Te ir vietējā zvaigzne Henrijs Elgars, kura tēlā Uldis Sniķers iezīmē zināmu snobismu – pret pārējiem viņš izjūt vieglu nicinājumu, tomēr nespēj šos cilvēkus pamest. It kā fotogrāfe Florence Klintas Lejas versijā ir mazliet kompleksos iedzīta meitene, kura naudu pelna, strādājot veikalā, bet vairāk par intelektuālu atzinību ilgojas pēc īstā un vienīgā puiša, ar kuru būt kopā. Tāds nekādi nevar un negrib būt Paula Iklāva Artūrs – māmiņas puisītis, kurš no problēmām – vai tas būtu kauslīgs tips zeķēs un sandalēs krogā vai arī meitene, kura vēlas nevis vienkāršu pazīšanos, bet attiecības ar zināmiem pienākumiem un brīvības ierobežojumiem, – patveras bēgot. Aktieris sevi īpaši nepiepūlē tēla veidošanā, dzīvodamies tādā kā dīkā paštēlā.
Pamaz jaunu krāsu arī Ancei Strazdai, kuras lomu sarakstā ir vairākas šādas enerģiskas meitenes, kāda ir Rūta. Tas ir pārliecinošs, bet ne jauns, neredzēts tēls. Aigara Apiņa Emīls ir kādu drusciņu vecāks, līdzīgā vidē labi apbružājies un spējīgs jebkuru lietu ietērpt formulējumos, kas ir universāli un atstāj iespaidu, bet neko nenozīmē. Anna Nele Āboliņa savu tīrradnim līdzīgo Paulu Danielu spēlē tik atbruņojošā tiešumā, ka nemitīgi izraisa smieklus zālē, bet reizē arī aizkustinājumu, kad skatītāji dzird, kā trīc jaunās dziesminieces balstiņa, kad puisis, kurš viņai tik ļoti patīk jau kopš skolas laika, bučojas ar citu.
Ļoti nozīmīgu soli aktiera gaitās ir spēris Kārlis Arnolds Avots. Jaunais mākslinieks, kurš sāka Leļļu aktieru kursā un kuru Valmieras teātris paņēma štatā, kaut viņš augstskolas diplomu saņems vienlaikus ar Valmieras teātra kursu, ir vizuāli pievilcīgs, gara auguma, taču līdz šim meistarības robus centies aizpildīt ar centību, kas, protams, ir apliecinājums viņa nopietnajiem nolūkiem, tomēr ar to uz skatuves nepietiek. Mārtinā Īdenā mēs varam teikt, ka aktieris ir piedzimis. Iespējams, arī te pamatā ir personīgi piedzīvojumi, taču Mārtina Īdena tēls ir interesants savā attīstībā – no naiva puiša ar nosmērētiem ceļiem līdz jaunam rakstniekam, kurš nespēj apstādināt domu straumi, kas no viņa laužas laukā. Viņš nespēj atbilst kaut kādam vienam standartam, ko no viņa gaida citi. Avots rāda, ka šis ceļš ir sāpīgs, bet mūsdienu apstākļos nav traģisks, tāpēc Džeka Londona darba fragmentu, kurā Īdens slīkst, izrādes Īdens nolasa skatītājiem un atgriežas pie kompānijas, pret kuru ir mēģinājis sacelties.
Mizanscēna, kurā visi pārējie sēž pie galda ar noslēgtām sejām, kamēr Mārtins Īdens mēģina pierādīt viņu eksistences seklumu, ir zīmīga, tāpat kā ātrums, ar kādu pēc neveiksmīgā dumpja un nolūgšanās viņš tiek pieņemts kompānijā atpakaļ. Zināmā mērā titulvaronis iziet divus iniciācijas lokus – pirmo, kad nolasa savu dzejoli, un otro, kad cenšas aiziet, taču saprot, ka nav kur iet, un lūdz piedošanu. trums, kādā tā tiek dota, liecina, ka šādas scēnas, iespējams, notikušas ar katru pie šī galda un rezultāts visos gadījumos ir vienāds – izvēle par labu zināmai, kaut nedaudz šķebinošai kompānijai, nevis citai, kurā daudz nezināmo un sevis pierādīšanas cikls būs jāsāk no sākuma.
Man nudien daudzsološa šķiet Klāva Meļļa spēja radīt atmosfēru, kurā ir jūtama liela mīlestība pret izrādes varoņiem un viņu komisko vājību izpratne. Iestudējums man atrāva vaļā gluži personisku atmiņu kumodes ar līdzīgām kompānijām, tipāžiem, intrigām, ultimātiem, kašķiem un samierināšanos. Tas pieder pie personības tapšanas procesa. Vēl jo vairāk, ja ārā līst skābais lietus.
Mārtins Īdens
Valmieras teātra Mansarda zālē 13., 15.VI plkst. 18.30