Izrādes Mātes un meitas recenzija. Dzīves brīži stiprāki par izrādi

Nebūšu taču kļūdījies, ja teikšu, ka abām teātra mākslas caur-virpinātājām šoreiz vienkārši nav ,ko teikt. Vai ir tik šausmīgi grūti neteikt neko? Tā vietā izvēlēts jauki apstāstīt sižetu, apcerēt mātes un meitas dubultās attiecības- dzīvē un biznesmeņa lugā. Tomēr jauki, profesionāli! Neraugoties uz to, ka vēstījumam šoreiz nav nemaz tik patīkami sekot, jo diezgan šķērmas jau nu rādās tādas ainas, kur tiek apspriests klientu apkalpošanas jautājums mātes ( 70) un meitas (?) rūpala sakarā, vareņikus vārot. Citiem vārdiem, nepiederu to laimīgo pulkā, kurus jūsmina sekli kairinoša tematika. Glābējriņķītis abām apskatniecēm kā sviedin pasviests- nesen Mūžībā aizgājušā Kroderkunga klātbūtne, citiem vārdiem, spekulācija ar Vārdu. Atļaušos apšaubīt, ka, būdams pie visai nelāgas veselības, meistars būtu pats saviem spēkiem ieinteresējies par šo grafomānijas cienīgo daiļdarbu. Protams, pievienošu arī apliecinošo daļu: Vai nav tomēr jauki, ka Čakares k-dze iet laikam līdz, nepagurusi. Tad nu, lūk, varam teksta driskā lasīt nevis vecišķo "SA-springt", bet gan inovatīvi dievišķo "IE-springt". Lai Adamaites k-dze nejustos apieta, tad iezīmēšu savas neķītrās aizdomas, ka ekskursija uz Valmieru veikta vien spalvas māsas Evitas Sniedzes dēļ. Bet vienalga labi. Tomēr jauki... Jauki, protams, ka Valmieras teātris sagatavojis dāvanu Svetlanai Bless apaļajā jubilejā, bet nemaz nav jauki, ka neviens nespēj atrast godīgu dramaturģisko materiālu. Gala beigās jāsaka, ka viss tomēr ir ļoti jauki, jo Nacionālais T. prata vien izsūkt mākslinieces spēkus līdz pat uzvarošam turpat vai bezspēkam. Atklāts un nepabeigts paliek process, kurš varētu apliecināt, ka Lieliskajai profesionālajai Komiķei, kāds (?) spētu dāvāt talantam atbilstīgu vielu un tās izpausmi uz skatuves. Pagaidām paliksim jaukās cerībās. Būt gaidībās tomēr ir jauki...