Izrādes Mazās traģēdijas recenzija. Piemineklis bola acis

Man ir aizdomas, ka tā tomēr ir klišeja, – ja iestudējums pretendē uz mūsdienīgu interpretāciju, tad uz skatuves ir mūsdienas, dārdoša mūzika, reps un narkotikas. Teikt, ka šāds risinājums ir novatorisks, XXI gadsimta otrajā desmitgadē būtu smieklīgi. Tāpat paliek atklāts jautājums, vai, dekonstruējot materiālu, pielāgojot to specifiskas mērķa grupas uztverei, bet vienlaikus upurējot saturu, netiek panākts pretējais efekts – kad skatītājs sižeta līmenī izrādi vairs neuztver vai uztver ar grūtībām.

Tomēr Sanktpēterburgas režisora Sergeja Ščipicina veiktais Valmieras teātra jauniestudējums, kura pamatā ir Aleksandra Puškina Mazās traģēdijas, ir svētīgs skolas ziņā – tas dod iespēju dažādu paaudžu aktieriem saslēgties dinamiskā ansamblī un atraisīties azartiski neprātīgā spēlē, kurā ir daudz bojāgājušo.

Puškins dabū pa muti

Izrādes sākums piesaka Puškina vietu mūsdienu pasaulē, kad apļveida galda – skatuves – arēnas vidū Kārļa Freimaņa Melnais cilvēks ar nepārprotamiem Puškina vaibstiem un frizūru iziet cīnīties ar Riharda Jakovela visnotaļ mūsdienīgo tipu un, kā sacīt, kārtīgi dabū iekšās. Skarba pasaule, kurā iziet Puškina mūsdienīgotie varoņi Elīnas Valdmanes kostīmos. Desmit aktieriem katram ir sava vieta pie apaļā galda, kurā ir nosacīts datora monitors, pudele ar dzērienu, kā arī porolona paliktnītis mikrofonam.

Galda centrs, kurā ir transformējams metāla režģis, kalpo par svarīgāko notikumu norises vietu (scenogrāfs Kristaps Kramiņš, gaismu mākslinieks Aleksandrs Rjazancevs). Savukārt Puškina teksti ir lielākoties kā iegansts darbībai, nevis tās reāls virzītājspēks (kaut gan tapis jauns Māra Salēja tulkojums). Brīžiem šķiet, ka teksts traucē, velk atpakaļ, īpaši, kad tas tiek izmantots par saistvielu starp ainām, – runa ir par viencēliena Dzīres mēra laikā fragmentiem, kas sadalīti un izkaisīti visas izrādes garumā. Vienubrīd ienāk prātā, ka šādā veidā varētu izspēlēt arī Džovanni Bokačo Dekameronu, tikai tur ir septiņas sievietes un trīs vīrieši, kamēr te – septiņi vīrieši un trīs sievietes. Bet mēra fons tāds pats.

Puškina grimā Kārlis Freimanis startē arī vēl vienā lomā – atveidojot Komandora pieminekli. Arnolda Oša Mūks saldkaislā balsī krieviski skandē hrestomātisko dzejoli par pieminekli, uz kuru neaizaugs tautas taka, bet "piemineklis" izteiksmīgi bola acis un netīksmē vaikstās – pārlieku saldi. Taču kopumā autora līdziniekam izrādē nav iedalīta kāda īpaša vieta – viņš braši lēkā deju grupā Daces Eversas Saljēri dziedātās Rammstein dziesmas Du hast laikā un katra viencēliena beigās, apzīmogojot varoņu nāvi, no flakoniņa uzpūš uz lūpām putas.

Jaunu cilvēku gals

Kad pārgājis pirmais mulsums par režisora izvēlēto interpretāciju, top skaidrs, ka izrādes centrālie varoņi ir jauni cilvēki, kuru dzīvotgribai rodas dažādi šķēršļi. Tie ir trokšņaini, pārmērīgi ekspansīvi, hiperaktīvi jauni vīrieši, kuri uzvedas kaitinoši, taču pretendē uz savu vietu dzīvē – vai tas būtu Kārļa Arnolda Avota Albērs Skopajā bruņiniekā, Mārtiņa Meiera Mocarts vai Riharda Jakovela Dons Huans Akmens viesī. Paaudžu konflikts izvirzās izrādes centrā, papildināts ar atraktīviem koncertnumuriem, sākot ar Eimijas Vainhausas un beidzot ar grupas Ļeņingrad repertuāru. Muzikālās partitūras un koncertnumuru skatuviskā risinājuma ziņā Sergeju Ščipicinu var uzskatīt par Dž. Dž. Džilindžera domubiedru. Aktieri dzied paši, kas mazās zāles izrādē ir vēl riskantāk, taču perfekcija te nav vajadzīga. Tā primāri ir varoņu pašizpausme, kas pieļauj arī pašironiju un perfekcijas trūkumu.

Tomēr no jaunajiem aktieriem lielākoties tiek prasīts, lai viņi būtu pievilcīgi, dinamiski un neprātīgi, ne vairāk. Dramatiskais akcents ir vecākās paaudzes rokās, divos gadījumos atslēgas figūra ir Daces Eversas atveidotie varoņi. Viņas Barons ir mazliet juceklīgs, toties Saljēri savā skaudībā pret Mocarta talantu iegūst nepieciešamo traģiskā varoņa mērogu pat apstākļos, kad faktiski viss stāsts ir pakļauts dekonstrukcijai un sacensība mūzikā notiek nevis starp Mocartu un Saljēri, bet grupām Nirvana un Rammstein. Dacei Eversai faktiski vienīgajai no ansambļa izdodas radīt tēlu ar psiholoģisku rīcības pamatojumu, jo pārējie aktieri dara to, ko no viņiem sagaida – azartiski darbojas šajos apstākļos.

Skatīties uz aktieriem var ar patiku, jo viņi darbojas viegli un atraisīti. Turklāt uzteicams ir horeogrāfes Rezedas Gajanovas darbs, panākot, ka aktieri uz, iespējams, neērtā metāla režģa kustas viegli un eleganti. Cerīga debija izdevusies Kārlim Arnoldam Avotam, kurš piesaista uzmanību gan vizuāli, gan ar nesasaistīto darbošanos Albēra lomā. Viņam asistē Eduarda Johansona Ivans, tie abi ir dzīves baudītāji, kuriem vajadzīga nauda kokaīnam, un tās iegūšanai visi līdzekļi labi – pat izaicinoša homoerotiska kārdināšana, kas tiek izspēlēta pret Arnolda Oša Žīdu. Mārtiņa Meiera Mocarts ir ekscentrisks dzīves baudītājs, kurš vienkārši ir tāds, kāds ir – ģeniāls. Rihards Jakovels Dona Huana tēlā pagaidām ir parasts mūsdienu huligāns, kurš impulsīvi iemīlas Elīnas Vānes Donnā Annā, taču ainas risinājums ir vizuāli efektīgs, tomēr neskaidrs – iznāk, ka Donu Huanu nogalina nevis Komandors, bet sabiedrība kopumā. No Elīnas Dambes un Krišjāņa Salmiņa tiek prasīta galvenokārt ieinteresēta līdzdalība, ne aktieriski sasniegumi. Ja mērķis ir bijis trenēt aktieru ansambļa saskaņotību, tas ir sasniegts.

Mazās traģēdijas piedāvā dzīvu teātri, lai arī apzināti neiedziļinās tēlu psiholoģijā un uzsvaru liek uz aktīvu fizisku darbību. Jautājuma «kas notiek» vietā izvirzās «kā notiek», un par galveno vēstījumu kļūst dzīves izbaudīšana galēji sakāpinātā formā – jo tā ir tik īsa. Es Sergeja Ščipicina izrādi uztveru lielā mērā kā laboratorijas darbu, kurā režisoram vajadzējis izmēģināt kādus paņēmienus, un viņš atradis atsaucīgu komandu, kas to realizē.

Mazās traģēdijas

Valmieras teātra Apaļajā zālē 1.X plkst. 13; 3., 4.X plkst. 18.30