Domāju, ka Kirkegors nav aktuāls, ja viss ir kārtībā. Ja viss ir kārtībā personiskajā dzīvē, sociālajā dzīvē, ekonomiskajā dzīvē. Ja tu dzīvo ļoti dziļā saskaņā ar sevi un nevēlies iziet no šī stāvokļa, neinteresējies par Kirkegoru. Viņš rada un atspoguļo iekšējās dilemmas, nemieru, sašķeltību, bažas, bailes utt. Tās nav bailes par fizisko vai garīgo eksistenci; Kirkegora teksti mēģina izsist cilvēku no līdzsvara, lai cilvēks sāktu domāt par savu vietu pasaulē un arī par attiecību pašam pret sevi pasaulē. Manuprāt, gan sociālie, gan ekonomiskie, gan garīgie apstākļi ir ļoti labvēlīgi Kirkegora lasīšanai mūsdienās.
Šo pagaro citātu no 2014. gadā tapušās Igora Gubenko intervijas ar pētnieci Velgu Vēveri, kas atrodama interneta žurnālā punctum.lv, atļāvos tāpēc, ka tas atspoguļo iemeslu, kāpēc filosofa Sērena Kirkegora (1813–1855) darba Pavedēja dienasgrāmata iestudējuma fakts ir interesants un rosinošs. Filosofiju studējušajai režisorei Daigai Kažociņai Mūžīgais komentārs nr. 4 šosezon ir jau otrā izrāde, un abās viņa piesaka sevi kā atšķirīga ceļa meklētāju, izvēloties autorus, kuri acīmredzot pašai šķiet interesanti tieši ideju līmenī. Gan Dirty Deal Teatro izrādē – izstādē Lietas, gan tagad Pavedēja dienasgrāmatā režisore sadarbojas ar filosofu Aināru Kamoliņu. Lietas savā realizācijā bija diezgan neobligāta spēle par mākslas uztveri, turpretim Kirkegora darba inscenējums mēģina šķetināt vīrieša un sievietes attiecību noslēpumu pinekļus.
Ilgas pēc askētiskas telpas
Mēģinot apkopot Pavedēja dienasgrāmatas pēdas Latvijā, tīmeklī uzdūros faktam, ka 2003. gadā Dānijas Kultūras institūtā noticis darba lasījums Mocarta mūzikas pavadījumā. Daiga Kažociņa darbību pārceļ nosacītās mūsdienās, izmantojot arī attiecīgu muzikālo noformējumu, bet nemainot tekstā minētās uzvedības normas, kas attiecas uz jaunas meitenes iešanu pa ielu bez pavadoņa, vai vairākkārtēju karietes pieminēšanu. Taču laikmeta fonam šinī gadījumā ir tikai pastarpināta nozīme, turklāt Kristīnes Abikas kostīmi ir uztverami arī bez piesaistes konkrētam vēstures posmam.
Režisores centieni pielāgot interpretāciju iespējami plašākam skatītāju lokam, papildinot Kirkegora saturu ar vizuālām zīmēm un simboliem, ir izrādes vājais punkts. Papīra putna tēls, kas parādās jau plakātā, arī izrādē Agneses Cīrules rokās, kura to saplosa, scenogrāfa Ivara Veinberga versijā pārvēršas par transformējamām skaldnēm, kas ik pa brīdim kustas. Skaldnes, kas pagatavotas no saplākšņa, ir robustas, tās piekarinātas samērā zemu pie griestiem un apgrūtina aktieru darbošanos spēles laukumā, un nekādu emocionālo vai tēlaino pievienoto vērtību izrādei nepiešķir. Kā tēls nenostrādā arī melnā tērptā pianiste maskā. Faktiski pēc izrādes noskatīšanās rodas sajūta, ka labākais šāda darba iestudēšanas veids būtu absolūti askētiskā telpā, piemēram, baltā "kastē" ar minimālām mēbelēm, un darbību varētu koncentrēt tikai uz to, kas notiek varoņu starpā. Taču tādai koncentrācijai vajadzīgs nevainojams dramatizējums un izcili aktierdarbi.
Aizmetnis interesei par Kirkegoru
Labprāt pievienojos tiem, kuri jau paspējuši gan publiski (Edīte Tišheizere žurnālā Ir), gan privāti pastāstīt par savu reakciju pēc izrādes noskatīšanās, proti, tā rosinājusi atrast pašu Kirkegora darbu un to izlasīt. Internets šai ziņā ir labs palīgs tiem, kuri prot vismaz vienu svešvalodu. Dienasgrāmatas formā rakstītais darbs ir koncentrēts uz galveno varoni Johanesu un viņa manipulācijām gan ar Kordēliju, gan citiem cilvēkiem. Teksts ir blīvs, vienlaikus daudzvārdīgs, tomēr koncentrēts, un no stāstītāja intonācijas varam gūt priekšstatu arī par viņu pašu. Tas, ka notikumi rit secīgi, palīdz noturēt uzmanību. Pielāgojot darbu skatuvei, Ainārs Kamoliņš būtiski mainījis tā struktūru, savedot kopā Johanesu, Kordēliju un A kungu, kuri nodarbojas ar pagātnes notikumu rekonstrukciju, vienlaikus mēģinādami aptvert tajā iesaistīto cilvēku motivāciju. Šādā versijā mazināta Johanesa sāncenša Edvarda loma, izrādē viņš kā tēls parādās tikai atstāstā un epizodiski, kaut tas, kā Johaness rīkojas pret viņu, ir būtiski un neglaimojoši raksturo pašu Johanesu. Dramatizējuma teksta struktūra ir irdena, darbība rit samērā lēni, bet tas pat nebūtu sliktākais. Diemžēl režisore, pati, cerams, saprotot, ko grib pateikt, nav panākusi, ka aktieri šo ideju pārraida skatītājam. Sevišķi tas attiecas uz saldējuma krāsas uzvalkā ietērpto Kaspara Aniņa Johanesu. Aktieris, kurš lieliski darbojās D. Kažociņas diplomdarba izrādē Ievainotie (žēl, ka tā nenonāca kāda teātra pastāvīgajā repertuārā), tagad izskatās saspringts, sasaistīts, iekšējā diskomfortā, ka viņa teiktie vārdi pašu īsti neskar, nav viņējie, un tēls – ja runājam par vīrieti, kurš spējīgs kādu pavest, – neveidojas. Pirms izrādes parādījās arī izteikumi, ka tā pieļauj skatīšanos vairākos slāņos – no sadzīviskā līdz filosofiskajam. Lieliski. Taču, ja aktieris ir slikts domas pārraidītājs, skatītājam paliek galvenokārt sadzīviskā darbošanās, bet ideju līmenis neaizķeras. Ģirts Liuziniks šai ziņā laikam taču ir trenētāks un ideju līmenī darbojas koncentrētāk, iedarbīgāk. Agnese Cīrule Kordēliju vairāk spēlē kā objektu, ap kuru virpuļo Johanesa domas, taču pateikt, ka viņu starpā bijušas arī jūtas, var uztvert ar grūtībām. Tad nu izrāde ir kā aizmetnis interesei par Kirkegora darbu, bet tā īstā iepazīšana notiek – ja notiek – jau vēlāk.