Jēgas meklējumi ir postoši, un nekāds skaistums pasauli neglābs, jo daiļajam piemīt galēji egoistiska, pašiznīcinoša enerģija. Apmēram tāda sajūta radās pēc krievu kultūras sudraba laikmeta enfant terrible Mihaila Kuzmina (1875–1936) prozas darba Peldošie – ceļojošie (oriģinālā gan ir cits nosaukums) iestudējuma Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē.
Jūtas kā stipras narkotikas
Te nepieciešamas divas atkāpes. JRT skatītājs varētu justies maķenīt apkrāpts, jo, aizgājis uz teātri, viņš ierauga trīs stundas ilgu izrādes I daļu, kurai dots apakšvirsraksts Pēterburga–Rīga. Iestudējuma II daļa būs nākamajā sezonā, tad arī tiek solīts brīvdienās rādīt diloģiju kā kopumu (precedents latviešu teātrī ir – Ādolfa Šapiro divdaļīgā Ibsena dramatiskā poēma Pērs Gints, 1979).
Otra piebilde ir tehnoloģiskas dabas – režisors Vladislavs Nastavševs no Kuzmina stāsta neplānoja radīt melodramatisku "seriālu", vienkārši neilgu sprīdi pirms premjeras desmit visspējīgāko JRT aktieru trupa attapās, ka vienā izrādē Peldošos – ceļojošos neiespējami parādīt – izrādes hronometrāža pārsniedza septiņas stundas, un tas vēl nebija gals. Tāpēc pamatoti ir kritiskie pārmetumi, ka V. Nastavševs netika veicis kvalitatīvu prozas teksta dramatizējumu – tas, prasti sakot, bija daudz par garu. Un pirmizrādi aktieri nospēlēja "uz nerviem", izsaucot lielas daļas publikas neizpratni un pat sašutumu – kādēļ gan šis blāķis iz XX gadsimta sākuma krievu sabiedrības krējuma dzeltenīgajām attiecībām – kurš ar kuru guļ? – ir jāskatās?
Jau ceturtajā izrādē, kad aktieru ansamblis atslāba, viss nostājās savās un īstajās vietās. Bija skaidrs, ka tapis ārkārtīgi skaists, trausls un arīdzan ironijas pilns konceptuāls teātra vēstījums par jūtu dabu. Par tik ēterisku parādību, jo, atzīsim, nav pasaulē nekā noslēpumaināka par cilvēku jūtām. Kā banāli secinājis klasiķis Ingmars Bergmans, "kad sekss ir pilnībā atdalīts no pārējās dzīves un emocijām, tas rada baisu vientulību" (1971). Un kurā mirklī seksuāla ziņkāre un jutekļu iekāre pārvēršas par sirdi/dvēseli plosošām kaislībām, beigu galā no kaisles cementējoties dziļās jūtās, vārdā mīla? Vai mīlestība pazīst pieradumu, un vai tad tās vairs ir jūtas – jūtas pret ko un kam? Vai jūtas vispār mēdz būt "noturīgas"? Varbūt, līdzīgi daiļajam vai skaistumam, tās pašiznīcinās, pārtopot saldkaislās atmiņās?
Peldošie – ceļojošie apliecina – jā, jūtas ir kā ēteris. Varbūt vēl nežēlīgāk – jūtas kā stipras narkotikas, kuru iedarbības termiņš agri vai vēlu beigsies. Paliks paģiru sājā garša. Mīlestība ir slimība, kurā pacients un dakteris raugās sevī spoguļattēlā. Tāpēc abas vizuālās izrādes metaforas – tukšā, melnā skatuves kārba un klavieres kā dvēseles stigmata (cita analoģija – mehānisks instruments, kurš ir "neīsts", – tā patiesībā ir melnā kārbā ievietota arfa, bet arfas semiotiskās nozīmes kopš antīkajiem laikiem zināmas – pārpasaulīgu skaņu dvesošas dvēseļu vilinātājas/mulsinātājas, kas savieno mūžīgo ar gaistošo) – ir absolūti lieliski šīs izrādes atribūti (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale, komponists un dziesmu izpildītājs pats režisors). Aktieri kopā ar klavierēm rada priekšnesuma kinētisko scenogrāfiju, un viņu "attiecības" ar klavierēm ir vesela stāsta vērtas. Turklāt mehāniskās klavieres/ pianolas/ērģeles ir konkrētā laikmeta zīme – XX gadsimta sākumā interese par visādiem "panoptikumiem" un tehniskām brīnumietaisēm bija modē, līdzīgi eksotiskiem līķiem formalīnā, pornogrāfiskām fotogrāfijām, vaska figūrām u. c. (skatīt, piemēram, Alekseja Balabanova stilizēto drebuļfilmu Par kropļiem un cilvēkiem, 1998).
Vienbrīd klavieres ir interjera (darbības vidi apzīmējoši) priekšmeti, citubrīd – jutekliski deju partneri, vēl citu – varoņu alter ego. Brīnišķas epizodes ir ledus iešana Ņevā, kad klavieres kļūst par ledusgabaliem, pa kuriem lēkāt, vai aina, kad vienu būtni mīloši vīrieši sēžas pie vienām klavierēm, lai "vienotos kopīgā dziesmā", proti, bezcerīgās jūtās.
Mīlestība aiz garlaicības
Te vietā atcerēties, kā viss sākās. Jo, tikai pašķetinot sižeta kamolu līdz pirmajam impulsam, ir iespējams nojaust, kādu jūtu varā un virpulī atrodas Peldošo – ceļojošo varoņi. Kaprīzajai kundzītei – lellītei Ļoļečkai Carevskai (Sandra Kļaviņa) –, kuras mīlošais vīrs Leonīds, cilvēks futrālis (Kaspars Znotiņš), aizņemts ierēdņa darbos, kļūst garlaicīgi! Tieši dīkā eksistence, sava veida gara aptrulums ir tas spēks, kas pamudina Ļoļečku laisties romantiskā dēkā ar neskaidras orientācijas jaunekli Lavriku (Mārtiņš Upenieks) un oficieri Dmitriju Lavrentjevu, kura taisnais godaprāts jau sasniedz hipertrofēta, komiska ārprāta robežu (Andris Keišs), būtībā mīlestību viņa izdomā no zila gaisa.
Izrādes paradokss jeb farsa situācija ir tā, ka pilnīgi visi varoņi "izdomā mīlestību" – viņi to sacer kā literāti, kā iluzionisti un paši no tā cieš, jo realitāte un jūtu objekti nesakrīt. Tā eleganti kā vīstošs lilijas zieds cieš mūžīgā dīva Iraīda Verbina (Maija Apine), savas kaislības pret attālo radinieku Lavriku pieklājības rāmjos cenšas ietūcīt kaunīgais rakstnieks Orests Pekarskis (Vilis Daudziņš) un arī samulsis pārdzīvo, apjēgdams, ka, iespējams, viņš tiek izmantots vienīgi komerciālās interesēs. Naktslokāla bohēmiste Poļina (Baiba Broka) daiļā "nebalsī" kā sirēna vilina jebkuru, kam verķis starp kājām, un ir "ciemā" (Pēterburgā) pati pirmā intrigante, tenku vācele – viņas kaislība jeb jūtas ir nesavtīgi iekārtot citu dzīves. Bet, kad pa rokai pagadās balerūns Žans Žubērs (Edgars Samītis), viņa ar kaķa vulgāro grāciju un nepiekāpīgu agresiju fiksi vien nodara "to lietu": mans ir mans. Sižetā pieteiktā "slavenā aktrise" Zoja Lilienfelde (Iveta Pole) pagaidām mīl savu nešpetno sunīti (mazas klavierītes). Bet pāri/virs visiem sfinksas grācijā plīvo masons misters Stoks (Ģirts Krūmiņš) – tieši viņš būs tas, kurš romāna turpinājumā pa astrālajiem kanāliem dažus izredzētos nogādās kosmosā. Bet tas vēl tikai būs.
Uzskaitīt jeb salikt atzīmes aktieriem pagaidām ir apgrūtinoši, jo nav skaidrs, kā visa šī "tukšuma maģija" beigsies. Iespējams, daži patlaban vēl funkcionāli neskaidrie tēli iemantos apjomu un pilnasinību, jo tagad var runāt par košākām/blāvākām epizodiskām raksturlomām (V. Daudziņš, I. Pole, M. Apine, Ģ. Krūmiņš, K. Znotiņš). Kolorītākus raksturus ar savu traģikomisko biogrāfiju veido "dižais kvartets" – Sandras Kļaviņas Sapfo salas iemītniecei (norādes uz grieķisko tuniku ir nepārprotamas) līdzīgā Ļoļečka, kura vadās pēc savstarpēji izslēdzošiem dzīves kredo – "jo vairāk, jo labāk" un "ja sit, tātad mīl". Aktrisei loma ir arī teksta iegaumēšanas varoņdarbs – čivina bez apstājas.
Otrs izcilnieks ir Andra Keiša oficieris Lavrentjevs – pilnīgi apburošs savā stulbumā neredzēt acīmredzamo (vai izlikties neredzam?) – ka viņa mīlas objekts ir tīrās fantāzijas auglis, fikcija, kura tik skaista, ka reibina un liek zaudēt prātu. Vienlaikus aktieris notēlo arī apbrīnas vērtu racionālismu savā "neracionālajā prāta aptumsumā".
Trešā "indes puķe" ir Baibas Brokas sulīgi mālētā Poļina, dziedātāja un pusslepena "pritona" turētāja personām, kas izvēlas būt diskrētas. Tak diskrētums arī ir fikcija, jo Poļina būs pirmā, kas aplidos savus klientus, labiekārtojot viņu dzīvi (lasi: mīlas un seksa dēkas).Taču viņā kūsā tik vulgāri šarmanta enerģija, ka uz Brokas Poļinu nav iespējams ļaunoties. Pagaidām visproblemātiskākais ir Mārtiņa Upenieka Lavriks, nabadzīgs "piedzīvotājs", kas, šķiet, paspējis gan pabūt tēvoča gultā, gan apreibt no domas par personīgās nevainības zaudēšanu ar sievieti (līdzjūtīgo S. Kļaviņas Ļoļečku). M. Upenieks ir precīzs XX gadsimta sākuma uniseksa jeb zēna – prostitūta tipāžs, kādus tā laika "mākslinieciskajās aprindās" varēja sastapt kāliem. Kā saka, maigs kā sivēns – piens un asinis. Taču patlaban vēl jauniņajam aktierim īsti neveidojas kontakts ar partneriem, viņš lomu "ņem" ar aktīvu zēnisku entuziasmu, kam trūkst profesionālas oderes un tātad dziļuma. Bet, protams, tā ir laika un pieredzes labojama vaina.
Tomēr atgriezīsimies pie izrādes vēstījuma jeb "jēgas". Peldošie – ceļojošie ir tipiska melodrāma, kurā visi visus grib, bet neviens tā līdz saknei nedabū. Tai pašā laikā izsmalcinātais vizuālais izrādes tēls un mūzika rada ilūziju, ka vienīgā "dabūšana", kurai ir jelkāda jēga, slēpjas mākslā un dekadencē. Proti, izrādes melnais tukšums ir maģisks un atgādina slaveno "melno caurumu" Šveicē/Francijā, par kuru visi baidās – un ja nu mūs tas caurums iesūc un atpakaļ neizspļauj? Izrādē līdzīgi melnajām enerģijām tiek postulētas arī jūtas. Tāpēc vienīgā racionālā izeja ir nebūt racionālam un kā Ļoļečkai ļauties dīkām iegribām. Tad vismaz nav jānožēlo, ka dzīve velti nodzīvota – jo nodzīvota velti tā būs šā kā tā.
Peldošie – ceļojošie ****
Režisors Vladislavs Nastavševs
Jaunajā Rīgas teātrī 11., 12., 13.III plkst. 19