Foto: Kristaps Kalns

Izrādes Raiņa sapņi recenzija. Rainis nomodā

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

8 komentāri

5. februāris, 2016, 15:51

ance

Gribēju ciemos atbraukušos radus aizvest uz labu izrādi. Izgāzos. Par Raini tur atgädināja tikai viņa dzeja, pärējais bija parupja interpretäcija par to, käds viņš varētu būt bijis, pie tam stipri vulgarizētä veidā. Ne mirkli nešaubos, ka, viņam dzīvam esot, neviens neiedrošinātos ko tādu uz skatuves parādīt. Bet viņš ir miris, nevar sevi aizstāvēt.

Atbildēt
0
1

4. jūnijs, 2015, 11:16

roselle

Es pati nebiju sagatavojusies šai izrādei, kaut vajadzēja,Jo tikai pēc izrādes sāku domāt, kas simolizē kuru posmu Raiņa dzīvē.Viņa dzīves fakti jau bija piemirsušies. Patika.Es gan uzreiz visu neaizmirsu, bet atradu vairākus dzejoļu krājumus, ko pārlasīt.

Atbildēt
1
1

25. februāris, 2015, 1:27

LATVIEŠU TAUTA!

https://www.youtube.com/watch?v=oeloUXsUmU8

Atbildēt
1
1

11. februāris, 2015, 9:45

Par vērtējumiem

Cik bezpalīdzīgi dažas kritiķes (H.Verhoustinska un S.Radzobe Satori) "ķeras" A.Hermaņa bikšu starās attiecībā uz autoru apšaubīšanu, nespējot noformulēt savu viedokli par to, ko redzējušas. Recenzijas par detaļām bez veseluma un kopuma. No visa lasītā N.Akots LA redz visu izrādes lauku. Interesanta ziņa, ka jaunieši Raiņa iestudējumus NT varēšot apmeklēt par zemāku cenu (BNS LA). Tas skaidrojams ar Raiņa mīlēšanu visos mums zināmajos kontekstos, vai kā?

Atbildēt
4
0

10. februāris, 2015, 14:35

Esete

Mani izrāde sadusmoja uz īsu brīdi (jo aizejot līdz autostāvvietai jau piemirsās) un arī tagad tik neskaidri kadri prātā, kā visspilgtākā - Doveikas Saule. Nu nesaskatīju vērtības, un Raini vai Aspaziju ne tik. Kaut kāda kakofonija ar freidisma (sapņi, dibeni, plikas kājas no siena kaudzes) piegaršu. Tas vārgais, niķīgais Rainis, kam Aspazija darbus koriģēja un proviantu pienesa, jožot pa Alpu nogāzēm, palicis aiz teātra durvīm, tāpēc plosās un grūž to ratu uz koristu galvām

Atbildēt
13
2

10. februāris, 2015, 8:59

Zāļu Vecis

Izrādās, ka nebūt nav vajadzīgi 10 gadi ( kā Roaldam Dobrovenskim, pētot Raiņa dzīves un daiļrades smalkumus), ka var īsā laika posmā uzlikt tēmu na "katušķu" un viņķelēt vaļā. Labs ir arī iekāres objekts siena kaudzē un citas marginālijas. Normāli, līdz zināmai robežai ( katram tā sava un citur) pat interesanti.

Atbildēt
5
5

9. februāris, 2015, 17:35

Columbiana

Es piederu pie tiem, kam "atkal tie plikie dibeni apnikuši". Bet es gan neteiktu, ka uz mani iedarbojās "muzikāli fizioloģiskais spēks", jo izrādei vienkārši piekarinātais koris mājas vai melnās drēbēs ar ne īpaši uzrunājošu mūziku un neskaidru dikciju vai arī vientuļš ģitārists ar rūķa cepurīti skatuves maliņā ne fizioloģiski, ne muzikāli nebija pārliecinošs. Jo - visādi gastroļi jau arī pa dzīvi ir redzēti un... patiesībā es pat pabrīnījos, ka man tas joprojām likās spilgti - tas brīdis, kad pa pavērtajām durvīm gaismā izskanēja "Saule, Pērkons, Daugava" fragments. Uz skatuves tajā brīdī fizioloģiski diezgan reāli tika attēlots kārtējais Raiņa "sašķeltās būtības" sapnis. It kā ikkatrs no mums katru nakti nesapņotu vai nekad nebūtu gribējis būt pirmais puisis savā ciemā. Bet režisors jau laikam arī paudis, ka izrāde ir par katru no mums.

Atbildēt
8
3

9. februāris, 2015, 17:43

Colombiana

Es gribu piebilst, ka vispār izrādi varēja skatīties, bija interesanti momentiņi, es pat varbūt rudenī aizietu vēlreiz, ja nebūtu citu ko darīt. Taču neko tādu, kā... "ko viņš arī spoži izdara sarkastiskajā pieminekļa epizodē".. nemanīju. Nu ja kapustņiks vai aģitbrigādes koris uz skatuves ir spoži, tad....