Runājot līdzībās, ir grūti salīdzināt daiļdārznieku brīnumdarbus ar vienkārši un centīgi iekoptu rožu dobi. Atšķiras vēriens. Tomēr arī šāda dobe var izraisīt pozitīvas emocijas – ziedi skaisti, nezāles izravētas, kaitēkļi aizbaidīti.
Teikt, ka Valmieras teātra izrāde Rudenīgais blūzs pretendē uz īpaša mākslas fakta statusu, būtu pārspīlējums. Tomēr izrādei piemīt kvalitātes, kuras ļauj uz to raudzīties labvēlīgi. Potenciālā mērķauditorija – teātrim uzticīgi pusmūža skatītāji, kam patīk tradicionālas vērtības un iespēja mazliet pasmieties un mazliet paskumt, – būs gandarīta. Gada laikā šī ir jau otrā Valmieras teātra izrāde, kurā nozīmīga darbības daļa notiek kapos, – pavasarī bija Rezo Gabriadzes Sudraba gaismas Mihaila Gruzdova režijā pirmizrāde. Te gan līdzība beidzas, jo Rudenīgā blūza varones kapsētā ierodas ne vien apciemot vīru kapavietas, bet arī sākt jaunas pazīšanās. Triju draudzeņu apvienību lielā mērā kopā tur kapu apmeklēšanas rituāls. Ja tas sāk ļodzīties, arī draudzības saites kļūst apdraudētas. Taču visas trīs dāmas ir vitālas, ziedošas un mīlēt spējīgas.
Aivona Menčela lugā ir pieci personāži – četras sievietes un vīrietis, divas darbības vietas – atraitnes Idas māja un kapi un visai ierobežots tēmu loks – atmiņas par pagātni, kad vīri bija dzīvi, un mēģinājumi izveidot nākotni, kam šī pagātne nemaisītos pa kājām. Tomēr sadzīviskajos dialogos sprakst humors, trīs atraitnes cita citai neaiztaupa pa dzēlībai, un kopumā izrāde izskan kā apliecinājums tēzei "mīlēt var arī pēc sešdesmit". Autors nav nežēlīgs un vienīgo intrigu, ko ar "vislabākajiem nodomiem" pret trešo sava "klubiņa" biedri savērpj divas pārējās dāmas, mīkstina un noved līdz laimīgām beigām. Tajā pašā laikā vienu no varonēm rakstnieks tomēr upurē, tas izrādes veidotājiem ļauj to nosaukt par traģikomēdiju.
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis vienkārši atrisina divu darbības vietu pāreju – dekorācijas pamatā ir milzīga fototapete ar ugunīgi sarkanu rudens ainavu. Ja darbība notiek dzīvoklī, skatuves dziļumā redzamas durvis. Ja kapos – tukša durvju aila, kurā spīd tāda pati rudens ainava. Grīdu klāj gaišs paklājs, kas tikpat labi var atgādināt arī kapsētas smiltis. Aktrise Baiba Valante TV intervijā pirms pirmizrādes izteicās, ka mēģināts mērķtiecīgi atteikties no amerikāniskā rādīšanas. Īpaši pirmajā cēlienā to arī var pamanīt. Otrajā, kur notiek pārģērbšanās groteskās līgavas māsu kleitās (Lienes Rolšteinas kostīmi), "izcelsmes valsti" tomēr jūt. Taču galveno lomu tēlotājas Vizma Kalme, Regīna Devīte un jau minētā Baiba Valante tiešām necenšas "taisīt Ameriku", bet darbojas konkrēti, bez liekas jūtināšanās arī emocionālajos atmiņu skatos, ne mirkli nezaudējot dzīves garšu. Rihards Rudāks atturīgi iekrāso savu "liktenīgo vīrieti" Semu, bet Annas Putniņas mazliet žēl, jo no viņas tiek prasīts tikai žilbinošs izskats. Brīžiem gan liekas, ka paša režisora atlasītie blūzi ar vēstījumu īsti kopā tomēr neiet – drīzāk prasītos kāds tango vai valsis. Protams, šis ir "nišas produkts", bet no tā nav jākaunas. Mazliet smieklu un mazliet skumju nevienam nekad nav kaitējuši.