Viesturs Kairišs izrādē Salome noslēdz, ja tā varētu teikt, savdabīgu operas un dramatiskā uzveduma simbiozi, ko Raiņa Ugunī un naktī iesāk ar Riharda Vāgnera mūziku, pēc tam Henrika Ibsena Pērā Gintā ar Edvarda Grīga mūziku. Tagad līdzās Oskara Vailda lugas tekstam skan Riharda Štrausa operas Salome 1968. gada ieraksts Londonas Simfoniskā orķestra un solistu Montserratas Kavaljē, Šerila Milna, Riharda Lūisa un Regīnas Resnikas izpildījumā. Līdz ar to ir ko klausīties un redzēt.
Nevajadzīgs pravietis
Šīs izrādes pamatu pamats ir scenogrāfija vai, precīzāk, scenogrāfijas režija (scenogrāfs Reinis Dzudzilo). Iestudējumā tā palīdz apvienot evaņģēlija stāstu par Jāni Kristītāju ar Salomes mīlestības tēmu. Ienākot zālē, redzi, ka to skatītāju galvas augstumā pārdala no skatuves kā melna mēle izstiepts dēlis. Uz tā stāv Gundars Grasbergs, taisni izslējies, ar mazliet pieliektu galvu, un, zinot, ka viņš spēlē Jāni Kristītāju, saproti: tavā priekšā ir nevienam nevajadzīgs pravietis. Skatītāji cits pēc cita ienāk zālē, paskatās – kas ciešāk, kas tikai uzmet aci – un virzās prom, meklējot savu sēdvietu. Bet pravietis gan kādreiz, gan arī tagad ir vientuļa saucēja balss tuksnesī.
Arī skatuve – melnum melna. Praktiski tās nemaz nav. Tikai proscēnijs, uz kura novietots garum garš galds, pilnībā pārsegts ar melnu pārklāju. Galda forma un tā pārsegums ir gluži kā citāts no daudzām gleznām, kurās atainotas Kristus pēdējās vakariņas, proti, tā ir reāla atsauce uz altāri. Vēl jo īpaši, kad uz tā iztek asinis, kad viens no sargiem sevi nogalē. Starp citu, šī epizodiskā loma, kurai operā ir arī vārds Narabots (Uldis Siliņš), savā ziņā ir principiāla, jo tajā ietverta mīlestības tēma. Jaunais cilvēks izdara pašnāvību nevis baiļu vai greizsirdības dēļ, bet lai aizšķērsotu Salomei aizliegto ceļu pie Jāņa Kristītāja, apjautis tieši viņai draudošās briesmas.
Vispār šie tetrarha galma kalpotāji izrādē vairāk ir kā Riharda Štrausa operas tēli. Viņi kā kora dalībnieki atrodas ložās pa labi un pa kreisi virs skatuves, un daļai skatītāju viena vai otra puse paliek neredzama. Taču lugā šā personāža dialogiem ir visai būtiska nozīme. Viņi runā par galveno varoņu raksturu, attiecībām, noskaņojumu, par apkārt valdošo atmosfēru. Operā šie tā sauktie dueti, sabalsošanās ir īsāka, tāpēc svarīgi, ka principiālākās teksta frāzes tiek projicētas uz melnā fona, kas aizsedz skatuvi. Kā izrādes programmiņā raksta Krista un Reinis Dzudzilo: "Teikumi kļūst kā iznīcības ceļu virzošas zīmes, kas vizuāli apliecina pravietojuma neizbēgamību."
Šo ceļu "spēlē" arī garais galds. Pie tāda varētu sēdēt, teiksim, ne tikai divpadsmit apustuļi, bet arī Jūdejas tetrarhs Hērods Antipa ar savu galmu. Dzīru galds. Iedziedas Štrausa operas koris, un, skat, virs galda parādās līksmojoši jūdi, nācarieši. Katrs ietērpies gluži vai brokāta spozmes ģērbā, tikai cepurītes – kā jau jūdiem – melnas (kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo). Bet tas galu galā nieks vien ir, uzdzīve rit pilnā sparā – grezni.
Kairina ar "zelta teļu"
Zeltā mirgo arī Salomes kleita. Tā – īsa, stipri virs ceļgaliem – organiski iekļaujas mūsdienu modes kanonā. Arī stāvu stāvās augstpapēžu kurpes, kas ir gluži kā citāts no Dž. Dž. Džilindžera izrādēm. Arī Hērods un Hērodija ir ietērpti līdzīga stila un krāsas apģērbā. Citiem vārdiem sakot, šī pasaule kairina ar "zelta teļu". Dzudzilo tandēms programmiņā arī piemin šo parādību, vēl vairāk – viņi pašu Salomi dēvē par zelta teļu. Krāšņa un spīdoša sieviete, kas krīt grēkā, "mērķtiecīgi ejot uz savu iznīcību". Šī mākslinieku atziņa faktiski fiksē operas/lugas scenogrāfiskās interpretācijas un, manuprāt, jūtamu Viestura Kairiša režijas savrupību.
Agneses Cīrules Salome patiešām parādās kā sava veida zelta teļš. Garkājaina, skaista – viņa pavedinošā spožumā spīd proscēnija centrā gandrīz visas darbības gaitā. Viņa mirdz un sprēgā arī dialogā ar Jāni Kristītāju. Viesturs Kairišs ir interesanti parādījis, ka viņas mīlestība būtībā ir apžilbums. Piemēram, viņa apbrīno pravieša Jāņa garos, melnos matus, tai pašā laikā Gundara Grasberga pliko galvu nerotā nekāda parūka. Spilgti risināta arī slavenā aina – septiņu plīvuru deja (horeogrāfe Elīna Lutce). Režisors to rāda kā seksuālās brīvlaišanas zīmi. Salome faktiski nemaz nedejo. Viņa stāv uz tā paša garā galda, mēģina izpildīt atsevišķas kustības, taču tas nav viegli, jo jūdi, nācarieši līp klāt, trinas un vijas apkārt viņas ķermenim, tādējādi skolojot jaunavu erotiskās spēlītēs. Sākumā redzams, ka Salomes dvēselē kaut kas uzjundās, pretojas, taču dejas beigās viņa jau ir atraisījusies no visiem pretestības valgiem. Varbūt tāpēc režisoram ir šķitušas loģiskas arī visas Salomes seksuālās "mokas", kad viņa, dabūjusi apsolīto pravieša Jāņa galvu, ar to gluži vai masturbē.
Nē, nu var jau arī tā. Tikai Štrausa mūzika vēsta par smeldzīgām mīlošas dvēseles sāpēm. Nenoliedzami talantīgā aktrise Agnese Cīrule tēlo temperamentīgi, taču skatīties brīžiem ir garlaicīgi, jo, pārāk daudz ekspluatējot juteklisko kaismi, viņas tēlā būtībā pazūd mīlestības tēma. Esmu pārliecināta, ka līdz ar to ir noplicināts tas satura apjoms, ko dod garīgums. Pieredze, ko sniedz pieskāriens dižiem noslēpumiem, aizvestu lomu pa citu stigu – mīlestības traģēdiju un mokošu, lai arī apzinātu krišanu grēkā.
Jāņa Kristītāja nianses
Toties pārdomāti ir izstrādāta Jāņa Kristītāja loma. Piemēram, tēla vizuālais risinājums. Darbības laikā pravietis atrodas uz melnās mēles vai melnā altāra, arī pats viss ģērbies melnā, tikai kājas basas. Vienkāršība un askētisms. Kad runā, balss izskan tālu un skaļi. Dialogā ar Salomi ir brīži, kad Jānis krīt ceļos. Zaudējis spēku, itin kā neredzami lūdz Dievu pasargāt no kārdinājuma. Varbūt tāpēc arī reizēm kliedz uz Salomi. Vājuma dēļ.
Aizrautīgi ir veidots Hēroda Antipa tēls. Jūdejas tetrarham atļauts pat izmesties kailam, tā, šķiet, ir jau obligāta Viestura Kairiša remarka. Tomēr arī bez tās ir uz ko skatīties. Niansēti savā stilā Arturs Krūzkops tēlo valdnieku un vienlaikus ļoti vāju cilvēku. Viņš paļāvīgi klausa savu viltīgo un varaskāro sievu, ko korekti un pārliecinoši atveido Lolita Cauka, kuras varone Hērodija redz vīra aizraušanos ar pašas meitu, bet lieki neuztraucas, jo šķiršanās nav iespējama, bet par izvirtību nav ko trakot.
Viena no interesantākajām ainām ir tā, kurā Hērodam ir jāpieņem lēmums nogalināt Jāni Kristītāju. Artura Krūzkopa spēlē nobriest drāma. Tā nav vienkārši nevēlēšanās vai bailes nonāvēt, bet dziļa pietāte pret pravieti. Taču Salome uzstāj un uzvar. Paceļas melnais priekškars, un skatuves melnajā dziļumā balto Kristītāja galva. Žēl, ka Viestura Kairiša režija nesasniedz to vispārinājumu, uz ko tiecas izrādes scenogrāfija. "Nacionālā teātra zelta portāls kļūst par sudraba trauka ietvaru Jāņa Kristītāja galvai." Pravieši mirst, bet mēs joprojām alkstam mīlestību ieslodzīt zelta sprostā.
Izrāde
Oskars Vailds/Rihards Štrauss. Salome
Režisors Viesturs Kairišs
Nacionālā teātra Lielā zāle 15., 22., 23. februārī
jautājums
Cik lieliski!
Paulas Jēger-Freiman rēgs