Nacionālā teātra Mazās zāles pagrabā piedzīvoju redzes halucināciju – Sintijas Jēkabsones askētiskajā, lai neteiktu – garlaicīgi nabadzīgajā, estētikā iekārtotajā pelēkajā telpā (pāris taburešu, ar ritentiņiem stumdāmu galdu, vara bļodu, kurā nepārtraukti pil ūdens, un dažus vēkšpēdus pie zemajiem velvju griestiem iekārtus plastmasas puķupodus neuzdrošināšos saukt par scenogrāfiju) acu priekšā iznira tēls no Stokholmas Karaliskā teātra – zviedru režijas ģēnija Ingmara Bergmana daiļrades norieta periodā iemīļotā aktrise Pernilla Auguste, kura 2002. gadā Dramaten nospēlēja vitālu sievieti Alvinga kundzi. Henrika Ibsena Spoku iestudējums izrādījās Bergmana pēdējais darbs teātrī. No tās izrādes atmiņā palicis Jūnasa Malmsjē krīta bālais Osvalds, kura alkas dzīvot robežojās ar neprātu un seksuālu baudkāri. Vēl Bergmans pamatīgi revidēja Ibsena lugu, radikālu punktu liekot finālā – māte nogalina savu nedziedināmi slimo bērnu. Pernillas Augustes izpildījumā tas bija humāns žests, atbrīvojot Osvaldu, nē, ne jau no Norvēģijas fjordu skavās valdošās pelēcības un mūžīgajām lietavām (Bergmanam šāda veida lēts "simbolisms" – sauli, dod man sauli, māt! – Ibsenā riebās), bet gan no apkārt valdošās mietpilsoniskās klīrības un morāles rāmjiem, kas "iepakoti" mājīgos, kaut skopos interjeros, ar kuriem Alvinga pati izcīnīja beidzamo, izšķirošo kauju. Bergmans ironizēja par Ibsenam bieži vien piedēvētajiem "zemtekstiem": "Cilvēki elementāri nezina, ka XIX gs. beigās pilsoniskajā teātrī nebija pieņemts uz skatuves izrunāt vārdus "incests", "sifiliss", "sekss" – lūk, arī visi zemteksti."
Bez jūtu ķīmijas
Mihaila Kublinska iestudētie Spoki nav psiholoģiskā spēles veida paraugstunda. Tieši šajā jomā manis redzētajā izrādē bija lielas problēmas – visi aktieri demonstrēja jūtu stāvokļus, starp partneriem nebija nekādas enerģijas apmaiņas, šķita – viņi vispār viens otru nedzird. Kaspara Dumbura egoistisko, sevī vērsta "kropļa" tēlu izstudējušais Osvalds nesaklausīja tehniski virtuozās pašplosīšanās meistares un tomēr tik dzirdīgās partneres Lāsmas Kugrēnas silto vēlmi kaut jel kā, varbūt pat aplami, iznīcinošā mātes egoismā, tomēr palīdzēt dēlam, Voldemāra Šoriņa mācītājs Manderss uzvedās kā no ledusskapja izvilkts gailis – elegants, bet nedzīvs –, Lienes Gāliņas Regīna atgādina gražīgu subreti, Ulda Norenberga galdnieks Engstrans šķita Aktierzālē iemaldījies no Disnejlendas šausmu istabas. Vārdsakot, starp aktieriem galīgi kaut kas "neklapēja", tā gadās.
Taču intriģējošāks par aktieru "neklapēšanu" šoreiz šķita kas cits – režisora fanātiskā apsūdzība reliģiskajiem institūtiem, kas, pirmkārt, ir pretdabiski, jo liekulīgi jau saknē. Pietiek pavērot, cik baudkāri garīgās šķīstības un pienākuma zvērestu aizstāvis mācītājs Manderss ar acīm aprij Regīnas kairās, jaunās miesas – ja pat ar Alvinga kundzi šiem kāds "šuri-muri" jaunībā bijis, tagad viņa elementāri Mandersam šķiet par vecu – ļoti skandināvisks piegājiens, ko trāpīgi raksturoja Bergmans: "Spoki vispirmām kārtām ir luga par meļiem, par tāda līmeņa meļiem, kas pašapmāna dēļ gatavi mirt."
Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka Norvēģijā XIX gadsimta izskaņā dominējošā bija protestantiskā reliģija – kur nelokāma garīgā (un fiziskā) askēze bija norma, bet grēku izpirkšana galvenokārt bija pašplosoša, pat maniakāla grēksūdze. Apsēstība un pašmocīšana ir galvenās tēmas Ibsena brieduma gadu spēcīgākajās lugās, un tas viņu sarado gan ar Strindbergu, gan Ingmaru Bergmanu (to zviedru meistars pats atzīst grāmatas Laterna magica otrajā izdevumā: "Sapņoju, ka varētu kopā ar Strindbergu un Ibsenu izdzert daudz alus, lai samierinātu Ibsena pārlieki pedantisko "labi uzceptas lugas" kaiti ar Strindberga nelokāmo neticību sievietēm, kas man šķitusi Strindberga galvenā garīgā trauma.")
Apsēstība un pašiznīcināšanās
Mihails Kublinskis savā izrādē konceptualizē pieņēmumu, ka Ibsena apsēstība ar pašiznīcināšanos (un ar to taču būtībā nodarbojas visi pieci Spoku varoņi!) sakņojas protestantismā, kur tādi jēdzieni kā grēks, atzīšana, sods, piedošana un žēlsirdība ir nevis cilvēku savstarpējās saskarsmes elementi, bet gan tiešs atskaites punkts sarunai ar Visaugstāko, ar Dievu. Un atkal – kā skumji ironizē Ingmars Bergmans, strādājot ar Spokiem: "Hierarhiskās sistēmās visas durvis ir aizvērtas, viņi ir mācīti, ka cilvēki nemaz nedrīkst būt brīvi. Jo viņus sodīs." Lūk, pret šādām "sistēmām" kategoriski iebilst Alvinga kundze un viņas dēls Osvalds. Tikai žēl, ka jaunais aktieris Kaspars Dumburs, kuru kolēģi slavēja par "atvēršanos partnerībai" Spoku pirmizrādē, bija "aizvēries ciet" un cītīgi izpildīja lomas ekscentrisko ārējo zīmējumu, neļaudams Lāsmai Kugrēnai, viņa izrādes mātei, ticami nospēlēt savas lomas otru traģisko dimensiju – to, ka, iespējams, tieši mātes melu (izlikšanās) dēļ jaunais vīrietis iet bojā. Tas vispār ir interesantākais šīs Ibsena lugas aspekts – saprast, cik "vainīga" notiekošajās individuālajās traģēdijās ir šī šķietami stiprā sieviete Alvinga. Nevis intriga, kurš īsti aizdedzināja bērnu patversmi (nav jau lēts krimiķis). Alvingas kundze ir akurāt tāda pati egoiste kā viņas pretpols/partneris mācītājs Manderss, tikai aiz sievietes nestāv "institūcija", proti, baznīcas dogma par grēku. Lāsma Kugrēna pat bez partneru palīdzības pamanās notēlot stipru sievieti, kuras jutekļi nav atrofējušies (atšķirībā no impotentā dēla Osvalda), tikai viņas nelaime ir tā, ka tuvākajā apkārtnē nav neviena "ņēmēja". Ir jādzīvo kolbā, lai domātu, ka Manderss ir vienīgais šīs simpātiskās kundzes seksuālās iekāres (domās, domās!) objekts, jo vairāk tāpēc, ka Alvingai – Kugrēnai ir biznesa sievietes ķēriens un viņa zina, cik kas maksā. Cik maksā arī tādi švīti kā Manderss – Šoriņš, kurš, jāpiebilst, patversmes atklāšanā ierodas eleganti civilā paskatā. Šķiet, Alvingas kundzei ir jāizcīna kāda nojaušama fināla iekšējā kauja – starp to, kā "vajadzētu būt", un to, "kā ir". Vārdu sakot – starp sievieti un māti sevī. Jo abas jau iznīcinājusi pati savām rokām. Pabaisi.
Spoki ***
Drāma. Režisors M. Kublinskis
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Tuvākās izrāde 28.II 18.30