Šī recenzija top, turot pie vārda Latvijas Nacionālo teātri, kas publiski apsolījis atgriezties pie šogad tikai skolu grupām parādītā projekta Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris, jo daudzi, ieskaitot Rīgas centra ģimnāziju audzēkņus, palika, izrādi neredzējuši.
Režisora Valtera Sīļa un dramaturģiskā materiāla autora Kārļa Krūmiņa kopdarbs ir mēģinājums sasaistīt Latvijas valsts dibināšanas aktu ar katra zālē sēdošā personīgo pieredzi, izmantojot tehnoloģijas. Katram skatītājam ir austiņas ar četriem kanāliem, un tajos skan četri atšķirīgi komentāri par to, kas notiek uz skatuves, Ulda Siliņa, Ivara Kļavinska, Sanitas Paulas un Raimonda Celma balsī. Tādējādi katram skatītājam izrāde atšķiras atkarībā no tā, kuru kanālu viņš ieslēdz, kaut arī ir brīži, kad vadību pārņem Artura Krūzkopa galvenais varonis.
Arturs Krūzkops ir ierunājis arī audiomateriālu, kas pirms izrādes tiek izsūtīts skolām un būtu jānoklausās klasē. Tiesa, manā rīcībā ir ziņas, ka ne visur tas notiek, jo skolotājas izlemj, ka tas nav nekas nozīmīgs. Ieraksts tiešām var samulsināt, jo Artura Krūzkopa balss koķetē, izsaka komplimentus par skolotāja/-as izskatu, stāsta sava varoņa biogrāfijas faktus. Taču te slēpjas teksta autora Kārļa Krūmiņa ideja sasaistīt valsts biogrāfiju ar tās iedzīvotāja biogrāfiju, parādot, ka katram cilvēkam ir kaut kas svarīgs, ko viņš vēlas noskaidrot. Un tas var likties nozīmīgāks par valsts dibināšanu 1918. gadā.
Tomēr dibināšanas akts notiek mūsu acu priekšā. Teātris īpaši uzsver, ka karogs ir tieši tik nepareizās proporcijās, kāds tolaik bijis uz skatuves. Skatuve piekrauta ar eksotiskiem augiem. Nedaudz sirreāla, kaut precīzi atveidota vide. Autentisks galds, pie kura sēdējuši īstie tā laika politiķi. Tagad tur sēž aktieri ar pielīmētām bārdām, kuri runā, stilizējot attiecīgā laika runas manieri. Jauniešiem nāk smiekli, kad Mārtiņa Egliena atveidotais Kārlis Ulmanis iesaucas spalgā balsī, bet tāda Ulmanim, cik dzirdēts vēsturiskos ierakstos, tiešām bijusi.
Taču kopumā to, kas tiek runāts uz skatuves, zālē sēdošie dzird maz un fonā, jo svarīgākie ir teksti, kuri skan austiņās un kurus var pārslēgt atkarībā no garastāvokļa. Balsis pieklust vienīgi zīmīgos brīžos, kurus par tādiem atzinuši izrādes veidotāji, piemēram, Ata Ķeniņa runas laikā. Ķeniņa lomā ir Agnese Cīrule ar pielīmētu bārdu, un šis butaforiskums, zinot iepriekšējos Kārļa Krūmiņa un Valtera Sīļa darbus, ir konceptuāli svarīgs, lai panāktu zināmu distanci starp attēlotajām norisēm un skatītāja uztveri.
Lielākā daļa iesaistīto aktieru godprātīgi runā vēsturiskos tekstus ar apziņu, ka viņus nedzird gandrīz neviens zālē sēdošais. Toties ir norises, kas tieši atkarīgas no tā, kuru kanālu skatītājs ir ieslēdzis. Man trāpījās dzirdēt brīdi, kad Ulda Siliņa balss aicināja ieklepoties tos, kuri grib klausīties dziesmu, un daži tiešām ieklepojās. Ir brīži, kad, nepārtraucot pasākuma norises imitāciju, aktieri pieceļas, jo viņu varoņus piemin austiņās. Ulda Siliņa huligāniskais varonis kādā mirklī salauž laika barjeru un uzskrien uz skatuves taisīt selfiju. Pārējās balsis viņu nosoda. Tā ir ierobežota interaktivitāte, tomēr zināmu klātbūtnes sajūtas pastiprinājumu dod.
Tādējādi izrādes vēstījumu veido kombinācija, kas lielā mērā rodas nejauši. Piemēram, kad visi stāv kājās un dzied himnu, vienā kanālā skanošā balss stāsta, ka vispār jau Baumaņu Kārlis ticis vainots plaģiātā, un tiek atskaņots mazs fragmentiņš, kura sākuma taktis tiešām ir viens pret vienu kā mūsu himnai. Citā brīdī Sanitas Paulas varone stāsta par savu tēvu nepilsoni, bet to dzird tikai tie, kas klausās attiecīgo kanālu.
Izrādē ir iekodēta zināma izsalkuma sajūta – tev gribētos dzirdēt visas balsis, bet nākas izvēlēties vienu. Plus vēl tas, ko tad tolaik runāja politiķi. Ir radīts ne tikai stāsts par valsts dibināšanas aktu, bet arī viela pārdomām par informācijas pārbagātību, ar kuru mums visiem jātiek galā. Un kā domāšanas veicinātāja Valtera Sīļa un Kārļa Krūmiņa izrāde atzīstama par izdevušos.