(Recenzija publicēta 11. septembra KDi)
Starp kanonizētajiem XIX/ XX gadsimta mijas krievu literatūras titāniem (Ostrovskis, Tolstojs, Turgeņevs, Čehovs, Gorkijs) Ļevs Tolstojs ir visnoslēpumainākais cietais riekstiņš. Vārdos būdams patriarhālās, pareizticīgās ideoloģijas despots, nātnos garkreklos allažiņ tērpies grāfs darbos un dzīvē bija visai liberālu uzskatu piekritējs (sagādādams mocības Sofijai Andrejevnai). Kā Antonam Čehovam bija savs bariņš "antonovku", tā Tolstojs nesmādēja ik sādžā ieviest personīgo "kukolku" (lellīti) – latviski un tieši runājot – mīļāko no vienkāršu ļaužu aprindām. Rakstniekam bija 13 bērnu, ja skaita oficiāli reģistrētos.
Ķermeniska vaļība – garīgas mokas
Ļoti savdabas bija arī Tolstoja attiecības ar pareizticību un tās institūtiem – slavenā rakstnieka disputs ar reliģijas priekšstāvjiem apogeju sasniedza 1901. gadā, kad Svētā sinode izslēdza Tolstoju no baznīcai piederīgo rindām (rakstnieks gan atbildi parādā nepalika). Tolstojs pats ne reizi vien minējis, ka drīzāk ir kristietis budists un atbalsta "nepretošanos ļaunumam", kā arī pieticību materiālās lietās kā savas dzīves pamatprincipus (kaut gan kā Krievijā un Eiropā pulka izdots rakstnieks Tolstojs bija ārkārtīgi labi pārticis no radošās darbības vien).
Un Tolstoja dzīves fināls, šis traģikomiskais farss, – dzimtas īpašuma Jasnaja Poļanas pamešana, došanās pie "starciem" uz klosteri Optinas tuksnesī, pēkšņā smakšana un nāve Astapovas dzelzceļa stacijā, kādu, šķiet, nav pelnījis neviens dzīvs cilvēks, kur nu vēl Krievijā mīlēts, bagāts literāts.
Tāpēc nav jābrīnās, ka viena no svarīgākajām viņa hrestomātisko opusu tēmām ir laulības pārkāpšana un plašāk – visai izlaidīga seksuālā dzīve un tās sekas, kā arī ar šo "ķermenisko vaļību" saistītie garīgo moku ceļi – grēkapziņa kā lāsts, nevis atpestīšana.
Pasaka pārvēršas murgā
1886. gadā sacerēto lugu Tumsības vara (JRT – ar nosaukumu Tumsas vara jeb Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam) Tolstojs apzīmē par traģēdiju. Skatoties režisora Gata Šmita iestudēto trīsarpus stundu divdaļu opusu Jaunajā Rīgas teātrī, to vis nepateiksi. Drīzāk – grotesks farss ar dažādu žanru "iestarpinājumiem", kas pamatīgi mulsina skatītāju, neļaujot tam justies komfortabli – tā, režisors ar šo, lūk, gribēja pateikt šādu domu. Konceptuālo lineālu mīļotājiem šāda estētika nav paredzēta, pat kardinālāk – manipulācijas ar žanriem un scēnisko realitāti te notiek kaleidoskopiskā ātrumā – un šim paņēmienam pat ir špikeris – daudzkrāsains, halucinogēns dekoratīvais skatuves ierāmējums un gusļu mūzika no padomju gados populārā bērnu TV raidījuma V gostjah u skazki (Ciemos pie pasakas) – bērni, paklausieties nu, stāstīšu jums pasaku…Tikai luboka estētikā vēstītas pasakas jeb biļinas/teiksmas vietā te ir šausmu stāsts ar diviem līķiem un trim "kritušām sievietēm" plus vienu padebilu tekuli – skaistuli, kura nejēdz, ko dara, – visai bieža parādība arī mūsdienās: vispirms darīt, pēc tam domāt. Morāle – ko lai dara, ja pip..le skrien pa priekšu galvai? Izrādē (lugā) nav neviena t. s. pozitīvā tēla, visi ir savā veidā morāli kropļi. Iesākumā šāds panoptikums raisa smieklus, bet pamazām smieklus nomaina drūma nolemtība – mēs, izrādes dalībnieki, piedalāmies visai atbaidošā apokaliptiskā (no morāles viedokļa) drāmā. Pasaka vērtusies murgā – visai izplatīts literārs "žanru nomaiņas" paņēmiens (sk. kaut vai brāļu Grimmu literāro mantojumu vai giņola tradīciju tirgus plača teātra uzvedumos).
Atbaidoši koša raksturu galerija
Šmits nenovelk striktu robežu – te beidzas kariķēts "luboks" ar ainām iz Krievijas provinces purva un sākas didaktiska morāliska drāma par tikumu šķobīšanos – realitātē tas ir baiss stāsts par jaunekli bez morāles "orgāna", par vīrieti – fenomenu, kurš bez jelkādām sirdsapziņas grēmām pavedis, "aplecis" vairākas sievietes, sākot ar stacijā satiktu jaunavu, turpinot ar mājas saimnieka sievu, beidzot ar garā vājo saimnieka meitu. Raksturu galerija ir tik atbaidoši koša, ka tirpas skrien pār kauliem. Izlepušais kalps Ņikita, kādu to tēlo Ivars Krasts, protams, atbilst sādžas iekārojamā sārtvaidža tēlam, grūtāk aktierim pagaidām veicas ar sirdsapziņas palieku mošanos – vien reizumis pelēka šaubu (šausmu?) ēna noskrien pār tēlotāja seju. Tak tā var būt gan kārtējā aizvainošanās: "Ko jūs ar mani esat izdarījušas!", gan mazītiņa apjēga, ka pats Ņikita ir nelietis.
Bet puiškāna mātei Matrjonai (Baibas Brokas raksturotājas meistardarbs) attaisnojums visām dēla izdarībām ir – "viņam mīksta sirds". Literatūrpētniece Ņina Berberova trāpīgi piezīmējusi, ka "neraugoties uz Tolstoja darbu šķietamo didaktiku, viņa varoņi bieži vien ir ambivalenti un izrāda nepārspējamas morālā un ētiskā hameleonisma iezīmes – nav iespējams, piemēram, rast skaidru atbildi – vai Anna Kareņina un Fjodors Protasovs, lugas Dzīvais mironis protagonists, ir "pozitīvie" vai "negatīvie" personāži. Vai viņu grēknožēlas akti ar pašslepkavībām ir protesta forma pret morāles "rāmjiem" vai sirdīga apzināšanās pašu grēcīgumā – pēc kristīgo dogmata".
Līdzīgi ir ar Tumsas varu – ikviens te ir tieši tik "defektīvs" un morālā ziņā kropls, lai skatītājs pamatoti šaubītos par jelkādas "atdzimšanas" vai "gaismas stara tumsas valstībā" iespējamību. Kad Ņikitas tēvs – piecdesmitgadīgais dievbijīgais Akims (Ģirts Krūmiņš radījis absolūtu fiziskās un cilvēciskās pārtapšanas šedevru) – izrādes finālā bezpalīdzīgi vērš savu sirmo galvu un skatu debesīs (pie Dieva, jādomā), šī sīkā epizode kliedzošā groteskā aprāda, ka šajā nostūrī Dievs vispār nekad nav rādījies. Purvs, kurā velni ir itin visi – sievietes ar savu mīlošo intriganšu dabu (kā Sandras Kļaviņas efektīgā smīnekle kaimiņiene), Ņikitas māte ar saviem slepkavīgajiem pulverīšiem vai pēc kārtīga seksa iztvīkusī Aņisja (visai rēnā, ne īpaši temperamentīgā Guna Zariņa, kura izlīdzas ar formālu meistarību). Mazliet cilvēcīga siltuma pavīd dzērāja un kontuzētā armijas "upura" Mitriča tēlā, ko sulīgiem triepieniem veido Vilis Daudziņš (un tomēr tas nav otrs Oblomova kalps Zahars). Gundars Āboliņš slimīgā, beigu galā noindētā saimnieka tēlā ir korekts. Ar zvērīgu enerģiju strādā Inga Tropa padumjās, bet varen ausīgās Akuļinas lomā, uzteicama un silta ir debitante Alise Danovska. Pagaidām bez īstas kaislības un ticamības savu tēlu veido Jana Čivžele kā Ņikitas pirmā "pavestā" Marina.
Problemātisks un strīdīgs ir Rūdolfa Bekiča skatuves ietērps – diez vai būs daudz tādu, kas "pašdarbības tautas teātrim" sabūvētās naivās kastītes ar vietu iezīmējumu uztvers kā postmodernu ironiju par naivismu kā luboka tēlveides principu, kaut gan Keitas sacerētie teatrāli kičīgie à la russe tērpi arī par šo biļinu estētiku signalizē. Tomēr galarezultātā tas ir košu aktierdarbu svētīts iestudējums, kurā teatrālās arhaikas tradīcija pierāda savu vitalitāti, ja ir meistarīgi izpildīta. Viens šedevrs (Ģ. Krūmiņa Akims) un četri blīvi, spēcīgi aktierdarbi (Sandra Klaviņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Inga Tropa) – tas nepavisam nav maz. Piedevās – nebūt ne banāls stāsts par visaptverošu izlaidību ar dievvārdiem mutē.
Tumsas vara ****
Jaunajā Rīgas teātrī
Tuvākās izrādes 21., 22.X plkst. 19