Pirms četrpadsmit gadiem iestudējot Maksima Gorkija Vasarniekus Valmieras teātrī, režisors Felikss Deičs tos pārdēvēja par Vasaras ļaudīm, dodams mājienu, ka stāsts ir par tādu cilvēku kategoriju, kam skarbāki pārbaudījumi, respektīvi, ziema, nav pa kaulam. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējumā glamūrīgi tērptie Gorkija varoņi cauri zālei uznāk uz skatuves, nostājas izteiksmīgās pozās, un skatītājam ir skaidrs, ka arī šie ļaudis ir piemēroti tikai vasarai, respektīvi, pastaigāties, iedzert, runāt, dekoratīvi ciest. Ne strādāt. Tomēr to visu skatīties ir interesanti.
Elegantie cietēji
Formālais iemesls, kāpēc Vasarnieki iestudēti, – vismaz paša teātra mārketinga kampaņā tas tiek uzsvērts – ir 110 gadu kopš lugas pirmiestudējuma Rīgā, kam esot bijuši tiem laikiem neiedomājami panākumi – trīs izpārdotas izrādes. Taču režisors Elmārs Seņkovs un viņa asistente dramaturģijas jautājumos Madara Rutkēviča izdarījuši nepieciešamo apstrādi, lai šī daudzvārdīgā luga, saglabādama priekšstatu par varoņiem kā runas, nevis darbu meistariem, tomēr skatītāju nenogremdētu teksta blāķos. Runā tiešām daudz un, godīgi sakot, atstāj iespaidu, ka pārlasījušies Čehovu, – gribas ciest, just, kā dzīve paiet, neveiksmīgi mīlēt utt. Taču atšķirībā no Čehova Vasarnieku varoņi paši ir izvēlējušies sev šādu dzīvi, tā ir maksa par eleganto, pārtikušo pasauli, kurā viņi mīt. Darbības pārnesums uz mūsdienām, kas vienmēr nebūt negarantē izrādes mūsdienīgumu un aktualitāti, šoreiz ir attaisnojies, radot sajūtu, ka šis ir gandrīz vai vienīgais veids, kā šo lugu XXI gadsimtā vispār iestudēt. Jo izdarīts ir galvenais – panākta laikmeta izjūta, turklāt nevis ilustratīvi, bet detaļās.
Scenogrāfs Reinis Dzudzilo skatuves priekšā piekarinājis efektīgu reklāmas plakātu ar mazā dīvāniņā iesēdinātu Veroniku Plotņikovu. Plakāta galvenais vēstījums ir "Žarko" – karsti. Krista Dzudzilo varoņus ietērpusi patiešām eleganti, turklāt viņu pirmais uznāciens ir gluži kā modes kolekcijas skate – kungi ar dzērienu glāzēm, dāmas – puspagriezienā, kreisā kāja uz priekšu. Tumšos toņos un visai pabiezās drānās ietērptajiem cilvēkiem patiešām varētu būt karsti.
Kad pēc visai garās pirmās ainas plakātu nomaina "īstā" darbības vieta, izrādās, ka tā ir pelēka, neitrāla telpa, kurā varoņi ienāk galvenokārt atvilkt elpu, parunāties, pakratīt sirdi, bet liela daļa darbības no tiek kaut kur ārā. Tad, kad telpas sienas piepeši paceļas augšup, izrādās, ka tur, ārā, ir vēl viena tāda pati pelēka telpa, tikai lielāka. Citiem vārdiem sakot, nekādas brīvības nav arī aiz sienām. Taču šī telpa skatītājiem neparādās uzreiz pilnībā, viņi redz tikai aiz pirmās sienas esošo ļaužu kājas.
Sejas un spoguļi
Vasarnieki Rīgas Krievu teātra repertuārā ir notikums kaut vai tāpēc vien, ka šajā sezonā teātris ir parādījis sevi pompozi (Kunga komediants), vulgāri (Viss par vīriešiem) un bāli (Troksnis aiz skatuves – izrāde, kas sezonas otrajā pusē mīklaini nozudusi no repertuāra). Vasarnieki ir pirmā šīs sezonas pirmizrāde, kas skatītāju izsit no ierastības un mudina domāt līdzi. Ir ļoti interesanti lasīt skatītāju atsauksmes Krievu teātra mājaslapā, jo tās ir diametrāli pretējas. Vai nu "jau divas dienas pagājušas, bet vēl izbaudu" un "svaigi, asi un pārsteidzoši aktuāli", vai arī "tas nav krievu teātris" un "iestudējums ir pretīgs". Tas tikai nozīmē, ka ir trāpīts. Sabiedrība (vidusšķira? inteliģence?), kas redzama uz skatuves, nav nekas iedvesmojošs. Sevī iemīlējušies kundziņi, dāmītes, kas cita citu neieredz. Un, izmantojot veco labo paņēmienu masku krišanai, vislabākais katalizators izrādās alkohols. Patiešām nekā iedvesmojoša, ja solīdā sabiedrība pakāpeniski pārvēršas nelāgos, kašķīgos, grīļīgos tipos, kas labprāt pārgrauztu cits citam rīkli. Popkultūras atraugas – stulbi pantiņi un dziesmiņas (brīnišķīgi ironisks Danas Čerņecovas darbs Kalerijas lomā), falliski baloni un teksti no sērijas "ko runāt, kad nav ko runāt". Šajā samākslotajā vidē neko nemaina arī tas, ja kāds (Aleksandra Maļikova Vlass) pasaka acīs, ko domā.
Režisors, nodarbinot izrādē plašu aktieru ansambli, ir panācis, ka tas patiešām ir ansamblis. Tas ir panākums. Lai arī šķietami centrā ir Veronikas Plotņikovas Varvara, izrādes konstrukcija balstās uz aktieru kopumu, kurā interesantus uzdevumus veic Olga Ņikuļina (Marija Ļvovna), Andrejs Možeiko (Rjumins), Jekaterina Frolova (Jūlija Fiļipovna), Leonīds Lencs (Dvojetočije) u. c. Bezrūpības svaigumu ienes jauniešu pāris, kas nemitīgi mīlinās (Natālija Rjabenko un Arturs Trukšs). Šajā ansamblī ir arī daži aktieri, kuru veikums atmiņā ne ar ko īsti nepaliek, taču vismaz vienu labu vārdu var pateikt arī par viņiem – visi darbojas komandā un necenšas izsist vietu ar solo izgājieniem.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra seja pēdējos gados neizceļas ar daudziem patiesi radošiem meklējumiem. Tāpēc vēl jo vairāk ir gandarījums, ka teātris ir atvērts sadarbībai ar Elmāru Seņkovu un piedāvā viņam strādāt ne vien ar latviešu (Indrāni), bet arī krievu klasiku.
Vasarnieki ****
Tuvākās izrādes Rīgas Krievu teātrī
5. aprīlī