Imants Ziedonis savu vienaudzi Ojāru Vācieti pārdzīvoja par trīsdesmit gadiem, bet savu 80. dzimšanas dienu pagājušogad nepiedzīvoja ne viens, ne otrs. Vācietis visu mūžu enciklopēdiskajos šķirkļos paliks kā Padomju Latvijas dzejnieks, bet viņa dzeja, īpaši jau Piesaukšana (Kuries/ slīpā lietā kuries mana uguns kuries/ Buries/ pāri senču kauliem/mana sirdsapziņa/buries. Kur ies/mana tauta/mana dūša/tur ies./ Turies/debesīs un zemē/mana nolemtība/turies) un īpaši jau paša autora balsī, ir liktenīga noredzējuma un atmodas enerģijas pilna.
Jau savā laikā abus dzejniekus laikabiedri mēdza pretstatīt, nereti pat sarīdīt. Kurš lielāks, dižāks? Savā ziņā šī salīdzināšana, nu jau ar abu "pēcnāves maskām" turpinās arī šodien. Pat ja negribot. Vieglāk tautai ir ar vienu elku – tas tā cilvēka dabā. Nenoliedzami Ziedoņa piemiņai ir stiprāka publicitāte. "Uzvar" tas, kura dziesmas jaunieši dzied pie ugunskura un pēc tam izdod diskā.
Tiesa, nav jau tā, ka Ojāra Vācieša šodienas kultūras telpā ir trīsdesmitreiz mazāk. Mūzikas namu Daile pagājušā gada novembrī atklāja ar komponista Jāņa Lūsēna koncertizrādi Pus es ar Ojāra Vācieša dzeju. Kur nu vēl Radio kora un komponista Artura Maskata liriskā pērle Vācietis. Klavierkoncerts. Iznākuši arī Ojāram Vācietim veltīti zinātniskie raksti Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks. Jau trīsdesmit gadu pastāv arī Ojāra Vācieša literārā prēmija. Visbeidzot – daudzi, Latvijas Televīzijā noskatoties režisores Mārītes Balodes jauno dokumentālo portretfilmu par Vācieti, pašiem par nelielu mulsumu atklāja Ojāru Vācieti sev no jauna. Arhīva kadros necils, kautrīgs cilvēks, samiedzies kā no alas saulē izvilkts susurs, runājot savus dzejoļus, pārvēršas līdz nepazīšanai un runā tā, ka kosmoss sprakšķ.
Ziedonis par Ojāru Vācieti ir teicis, ka viņš ir "totāls". Tomēr kurš totālāks? – kāds nelabais kārdina. Gada nogalē (30. decembrī) mūzikas nams Daile skaisti noslēdza savu darbības pusgadu ar uzvedumu Vēstule draugam, piedāvājot publikai pēc svētku cepešiem iekosties arī "lieluma ābolā" un pārliecinoši parādot, cik muļķīga un lieka Vācieša un Ziedoņa draudzības gadījumā ir jebkāda slavas sacensības aritmētika.
Tas jāpasaka Ojāram
"Ojāram Vācietim, melnajam stārķim," – dāvinot savu krājumu Garainis, kas veicina vārīšanos, ierakstījis vēstuļu draugs Imants Ziedonis. Viņi bija melnie stārķi viens otram, kas novērtēja iespēju patverties otra intelektuālajā telpā. Uz viena "spēka viļņa" (Ziedonis).
"Attiecībā uz Vācieti šādu vārdu [sirdsdraugi] vispār, manuprāt, nav iespējams lietot," uzskata Vācieša dzīvesbiedre, dzejniece Ludmila Azarova (Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks. Zinātne. 71. lpp.) Ojārs Vācietis Murjāņos viesojies tikai vienu reizi un nav pat nācis iekšā. Ziedonis domā, tāpēc, ka baidījies ieraudzīt ko pārlieku greznu, – "pretmietpilsonības karogu nesdams, viņš baidījās apgānīties ar mantu". Ziedonis gan esot bijis diezgan biežs viesis Vācieša Pārdaugavas mājā, kur viņam paticis sēdēt dārzā. Ziedoņa pierakstos bieži parādās piezīmes, kurās viņš piemin Ojāru (Oiku) – ko viņš par to teiktu? To vajadzētu pateikt Ojāram. Lepnais gars, kurš necieta autoritātes, pret Ojāru Vācieti ar neparastu paļāvību izturējās kā pret visu lietu mēru.
Vācietis Ziedonim ir veltījis tikai vienu dzejoli, bet Ziedonis Vācietim – vairākus. Pēdējais tapis Ojāra Vācieša bēru dienā 1983. gada 2. decembrī vilcienā Rīga– Maskava. "Caur melnu stiklu," savā pēdējā "vēstulē" Vācietim raksta Ziedonis.
Ar iekšēju pacilātību
Recenzijas ievads ir tik garš un stāstošs, neaprakstot konkrēto izrādes "ķermeni", tāpēc, ka uzvedums Vēstule draugam ir izaudzis no izstādes. Dzejas dižkoki. Izstāde par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni Ojāra Vācieša muzejā lielās intereses dēļ pagarināta līdz 31. janvārim. Pie radošās grupas jāmin arī Ventspils Rakstnieku mājas direktore Andra Konste, kura ir koncertuzveduma idejas autore. Savukārt izstādes Dižkoki autores Ojāra Vācieša muzeja bijušās darbinieces Vitas Mekšas nopelns ir Vēstules draugam līdzsvarotā, mērķtiecīgā kompozīcija (vēstuļu un dzejoļu montāža), kas savā harmoniskumā atgādina kādu no Vācieša zīmētajām mandalām vai grieztajām sniegpārsliņām. Uzvedumā intonācijas mijas akvareliskā neuzbāzībā – ironija, paradoksalitāte, asums, nešpetnums, untumainība, spurainība, citādība, humors līdzās ar ievainojamību, neaizsargātību un pastāvīgo pavadoni vientulību.
Uzvedums beidzas īstajā brīdī, kad mūsdienu kultūrtelpas "melno stārķu" – Jaunā Rīgas teātra aktieru Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa – lasītās Vācieša un Ziedoņa vēstules gribētos klausīties vēl ilgi.
Tukša skatuve. Labajā pusē – izpušķota eglīte. Kreisajā – Jēkaba Nīmaņa instrumentu saimniecība. Skatītāji, iekārtojoties savās vietās, var vērot izgaismotā aplī projicētu vēstuli. Ziedonis rakstījis Vācietim. Ailītē "komu" (kam – no krievu val.) – "Ojāram Vācietim Altonavas ielā", nepūloties norādīt numuru vai izzīmēt aploksnes punktotajos būrīšos pasta indeksu. Vēlāk izgaismotajā aplī projicējas Vācieša un Ziedoņa, var just – ar iekšējām gavilēm –, "piesmietie" padomju dokumenti. Abi mēdza rakstīt uz oficiālām veidlapām, radot spožas birokrātiskās leksikas parodijas un stilizācijas. Puiši dzirksteļo. Sarakste savā spriegumā atgādina mūsdienu skype pingpongu, kaut realitātē vēstules dzejnieki rakstīja neregulāri, reizēm atbilde pienākusi tikai pēc mēnešiem. Abu dzejnieku vēstules balstītas augstākajā draudzības formā – pilnīga paļāvība un brīvībā palaišana, bez jebkādām gaidām vai emocionāla spiediena.
"Kas ir forma? Galīga atbrīvotība no piedomāšanas pie amata sīkumiem, nevajadzība pēc tēlu sadomāšanas, tāda iekšēja pacilātība un atraisītība, kas padara pašu radīšanas brīdi gaišu un laimīgu," rakstījis Ojārs Vācietis. Ar šādu gluži fiziski sajūtamu "pacilātību un atraisītību" tapušas arī abu dzejnieku vēstules.
Vilim Daudziņam ir rūtains krekls ("vēža vientuļnieka" periodā Vācietis ārējā veidolā daudz neatšķīrās no parasta padomju pilsoņa), un viņš lasa Ojāra Vācieša rakstītās vēstules un dzeju, Kasparam Znotiņam – balta bītlene un Ziedoņa "partija" (Ziedonis līdz mūža galam bija švītīgāks, ar stilu). Būtiski uzsvērt – tās ir mūsdienu drēbes, kas saskan ar uzveduma kopējo uzstādījumu – ieskicēt ar detaļu, kā dzejā, šoreiz iztiekot bez filigrānas laikmeta restaurācijas, portretiskās iemiesošanās un autentiskuma imitācijas. Var tikai apbrīnot Kasparu Znotiņu, kurš pēc Ziedoņa un Visuma pieredzes atradis vēl kādu veidu, kā būt/nebūt Imantam Ziedonim.
"Mēs satiekamies reti, bet mūs saista kaut kāds kopīgs dūmu ceļš debesīs," tā par sevi un Ojāru Vācieti teicis Imants Ziedonis. 70./80. gadu Mākslas darbinieku nama sarīkojumu retro stilistikā ieturētajā uzvedumā šo trauslo, netveramo "dūmu ceļu" izsaka teātrim uzticīgā komponista Jēkaba Nīmaņa skaņu pasaule. Mūziķa tēlam uzvedumā ir vairāk nekā tikai muzikāli noformējoša nozīme, zinot, ka "Ojāram Vācietim klavieres bija svēts instruments (..). Vēl vairāk – dzejnieks šī instrumenta spēlētāju ir apveltījis ar pārdabisku, sava veida demiurga varu" (Valdis Muktupāvels. Ojārs Vācietis un viņa laiks). Klavieru funkcijas uzvedumā gan pilda Jēkaba Nīmaņa dažnedažādie sitami instrumenti, kādā brīdī – arī tukšas pudeles, kuru skaņa kļūst par satrauktu Ojāra Vācieša balsi.
Uzvedums veidots 70./80. gadu stilizētās retro tradīcijās á la Mākslas darbinieku nama dzejas lasījumi. Spriežot pēc skatītāju koncentrētās uzmanības un "enerģijas ķīseļa" (Ziedonis) starp skatuvi un zāli, šī forma ir gatava piedzīvot renesansi. Piesātinājušies ar formas krāšņuma meklējumiem, cilvēki atkal ir gatavi klausīties "tikai" vārdu.
*Paldies Ojāra Vācieša muzeja darbiniecēm Elitai Baltiņai un Evitai Jencei
Vēstule draugam – Im. un Oj. *****
Mūzikas namā Daile 24.II, 4.III plkst. 19, 23.III plkst. 14
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 8–15