Uz Kristapa Ģelža personālizstādēm var iet droši – bez riska, ka nāksies ieraudzīt kaut ko dumju, tukšu vai garlaicīgu. Viņa izstāžu apmeklētājus neapdraud arī tipiskākais iemesls, kāpēc laikmetīgās mākslas izstādes mēdz galīgi nepatikt un kaitināt labticīgus skatītājus, – neko lāgā nevar saprast, un nerodas sajūta, ka kāds būtu nopūlējies, lai savu ideju darītu dzīvotspējīgu citu prātos, galvenais, ka tik neizskatās dekoratīvi vai vecišķi estētiski. Neko tamlīdzīgu mums nav jābaidās sastapt Kristapa Ģelža daiļradē, un labi, ka tā, jo viņam jau pirms pāris gadiem vietējā mākslas dzīvē ir piešķirts laikmetīgā klasiķa statuss.
Jaunākajā personālizstādē, kuras nosaukums 19112015 reģistrē darbu pabeigšanas laiku, Kristaps Ģelzis ir izstādījis 15 visai interesantas gleznas. Kā steidzas vēstīt galerijas informācija, tās ir t. s. plēves gleznas – darinātas kopš 2011. gada mākslinieka iecienītajā un šogad arī starptautiski pamanītajā autortehnikā, kuras pilnību šeit autors cenšas panākt, izmantojot plastikāta līmlenšu faktūras izteiksmes līdzekļus apvienojumā ar akrila pigmentu un lietojot intarsijas principu. Cik spēju atsaukt sev prātā pagātni, Kristaps Ģelzis jau 2008. gadā bija izstādījis zīmējumus uz plēves – piepūšamā balona –, kas izmantoja asprātīgo principu, lai sarucinātu zīmējumu līdz smalkai miniatūrai.
Vienojošais izstādē 19112015 ir darbu tehnika – gleznas darinātas kā rokdarbi, kā juvelierdarbi no parastas līmlentes, kas jāatzīst par aktuālu pieeju reciklēšanas laikmetā, pat ja autors materiāla izvēlei nav piešķīris nekādas papildu jēgas dimensijas. Šajās ilgi pētāmajās un apbrīnojamās gleznās Kristaps Ģelzis afišē savas amatnieciskās spējas un intereses – tāpat kā netika tās slēpis, kad iepriekšējos gadu desmitos darbojās kā grafiķis, supergrafiķis, instalators vai akvarelists. Var apgalvot, ka viņa rokraksts un valoda vienmēr ir bijuši tehnoloģiski izsmalcināti, tomēr tas nekad nav slāpējis darbu vēstījumu.
Jaunāko darbu pamatā liktais vēstījums saistās ar pašironisku apkārt notiekošā vērojumu. Kompozīcijās ir attēlota, piemēram, Latvijas himna, kura īpaši augstu nepaceļas no dziedātāja rīkles skatpunkta, un lamas, kas turpretim paceļas augstu debesīs, kā arī, māksliniekaprāt, vislielākā rupjība – lielveikala Rimi sauklis "tudiš-pīp!". Līdzās ieraugāma ceļa zīme, kas norīko doties no baznīcas uz māju, pensiju akmens, kas metaforiski ataino vecākās paaudzes nožēlojamo sociālo stāvokli mūsu zemē, ornamentāls nacionālais troksnis, ko var ieslēgt un izslēgt kā videorullīti, žogi kā sieti un žogi kā zāģi. Vienīgais darbs, kurā neizdodas saskatīt ne mazāko ironiju, ir glezna Inčupe – tajā attēlota jūra kā dreļļu rakstā austs linu dvielis un krastmala kā vārdi "Jūra ir kustība. Smiltis – miers".
Kā līdz šim neredzēta šķautne Kristapa Ģelža daiļradē izstādē 19112015 parādās interese par teksta vizualizēšanas potenciālu – kā vārdi mainās, iemiesojoties vizuālā "ķermenī". Šīs kompozīcijas izskatās lieliski un tāpat komunicē ar skatītāju, kaut arī atsauc prātā dažu labu krievu konceptuālistu (Ērika Bulatova) un avangardistu (Ivana Puni) darbus. Izstādē var atrast daudz atsauču, dažas no tām šķiet visai tiešas, citas – nejaušas, tomēr it kā nevilšus tīklojas ar senākiem artefaktiem. Piemēram, sētas motīvs, īpaši darbā Vīnstīgas, nezin kāpēc atgādina par Kristapa Ģelža 1988. gada videoinstalāciju Mūra nojaukšana, tas pats motīvs gleznā Zelta griezums – par instalāciju Eko sēta 2000. Latviskie raksti jaunajās gleznās lietoti līdzīgi kā labirintveida musturi 80. gadu beigās, piemēram, Rieta Madonnā. Raugoties uz 8. gabalu, kas veidots klasiskas ģitāras formā, jādomā par Ugas Skulmes un Pikaso ģitārām, savukārt Drons un Ceļa zīme atmodina vīziju par 80. gadu dizaingrafiku. Zināms, šādas analoģijas var rasties vai nerasties tikai katra paša skatītāja galvā, ņemot vērā individuālo pieredzi un aktualitātes.
Dalīšanos savos iespaidos par izstādi beigšu, citējot vārdus, ar kuriem mākslinieka meita Anna Iltnere iesāk raksturot tēvu monogrāfijā Kristaps Ģelzis (Neputns, Studijas bibliotēka, 2010): "Tas viņam arī turpmāk vienmēr izdevies – rīkoties un izteikties "tieši laikā". Kā naglai uz galvas. Laikus uzost tuvojošos kultūrvēsturisko vai citu strāvu, noķert to aiz astes un iepīt savos darbos vai spriedumos." Tieši tāda sajūta paliek pēc kārtējās veiksmīgās Kristapa Ģelža personālizstādes aplūkošanas.
Kristaps Ģelzis
Personālizstāde 19112015
Galerijā Māksla XO līdz 15.XII