Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādē Bailes nav es ierados labu laiku pēc atklāšanas un jau saklausījusies svešus iespaidus, kas brīdināja noskaņoties uz lieliskajam mākslinieku tandēmam netipisku, ne visus uzrunājošu izpausmes formu. Tas šķita aizdomīgi un intriģējoši – iztēlojos apmēram šādu situāciju: Andris Keišs, vienalga, kādā izskatā, iznāk uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, visa zāle jau sāk iekšēji sajūsmināties un aplaudēt, bet tad aktieris ātri izpilda elementāru skolas laika vingrojumu, izstāstot, ka tieši šis vingrojums viņam bērnībā nav padevies, un izrāde ir beigusies.
Ikonas, nevis gleznas
Beidzot nokļuvusi izstādē, es sākumā izturējos piesardzīgi – aplūkoju 14 darbu, kurus izstādes anotācija aicina uztvert kā relikvijas. Tomēr kā relikvijas tos var sākt uztvert tikai pēc krietnas iejušanās. Ekspozīciju veido bērnišķīgi zīmējumi ar baltu, smalku līniju uz melni lakotu dēļu virsmas, kas papildināti ar redīmeidiem – bezdelīgu ligzdiņām, šaha galdiņu un ķiveri. Atšķirībā no iepriekš redzētajiem mākslinieku kopdarbiem (Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā, Mīlestība nekad nebeidzas, Lieldienu videoaltāri Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā un iespaidīgās 2012. gada izstādes Pacieties objektiem) jaunie darbi pirmajā acu uzmetienā šķiet mazāk spilgti un iedarbīgi, tādi kā čukstus intonācijā ieturēti. Tādēļ, lai pilnībā uztvertu un izbaudītu izstādi, skatītājam vēlams vai nu nodrošināties ar pavadoni, kurš izstāstīs par darbu neredzamo pusi, vai arī iepriekš sagatavoties, noklausoties sarunu ar māksliniekiem 10. septembra radio raidījumā Kultūras rondo.
Izstādes Bailes nav ieceri mākslinieki lolojuši jau dažus gadus, apcerot tikpat paradoksālu, cik būtisku jautājumu – kurā brīdī cilvēks sāk neprast zīmēt. Tāpēc darbos ir attēloti klišejiski bērnībā parasti pieprasītu zīmējumu motīvi – sunītis pie būdas, bērza skariņa, trīs tulpes vāzē u. tml. Tāpēc gandrīz visi zīmējumi ir vilkti ar fotogrāfa Kristapa Kalna roku (zināms, Sarmītei Māliņai profesija nav ļāvusi pārstāt zīmēt), tādējādi notiek izvairīšanās no atdarināšanas vai koķetēšanas ar bērnu zīmējumiem. Savukārt fundamentālais materiāls – veci, smagi dēļi, kas atvesti no senču mājām, – uztverams kā simbolisks iedrošinājums ķerties pie otas, turklāt gatavos melni lakotos darbus drīzāk ļauj uztvert kā objektus un ikonas, nevis gleznas.
Aizdomīgums izplēnē
Arvien vairāk iedziļinoties izstādes koncepcijā un darbos, saprotu, ka tā šķiet arvien valdzinošāka tieši sava trausluma, mīļuma un pozitīvisma dēļ. Baiļu tēma tajā risināta saudzīgi un gudri – parādot, ka baiļu var nebūt, kaut arī ir skaidrs, ka pasaulē viss ir tik sarežģīts un bīstams. Tādas domas veicina bezdelīgu ligzdu uzlūkošana līdzās šķietami daudz pieredzējušai motociklista ķiverei – kopējā kontekstā precīzi iedarbīgām metaforām. Šaha galdiņš ar pūpolu aitiņām savukārt pastiprina laimīgās bērnības nostalģiju, kas visai pamanāmi vējo galerijas gaisotnē.
Mans sākotnējais aizdomīgums, kā redzat, ir pilnībā izplēnējis, bez bažām varu teikt, ka Sarmītei Māliņai un Kristapam Kalnam atkal ir izdevusies brīnišķīga izstāde – mazāka un klusāka nekā iepriekšējās, toties apveltīta ar gaišu un pozitīvu vēstījumu. Vienlaikus tā apliecina, ka mākslinieku tandēma izteiksmes līdzekļu arsenāls tiek rūpīgi kopts un darbojas labi. Iedvesmu viņi, kā vienmēr, meklē drošos avotos – personiskos pārdzīvojumos, bērnības sajūtās un materiālos, kas paši liek sevi kaut kā radoši izmantot. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna mākslas radīšanai, kā allaž, vienlīdz svarīgi elementi ir skaidra koncepcija un amatnieciski perfekts izpildījums.
Izstāde
Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. Bailes nav
Galerijā Alma līdz 11.XI