Soļojot pa Spīķeru bruģi Laikmetīgās mākslas centra kim? virzienā, galvā sīc neskaidra melodija no Singspiel, Ullas fon Brandenburgas videodarba, pēc kura daudziem, arī man, 2009. gada Venēcijas biennālē atmiņā palika vācu mākslinieces vārds. Tāpat kā toreiz, arī Rīgā viņas izstādi ievada krāsaina robežšķirtne – teatrāls priekškars, kura priekšā skatītājs uz mirkli nokļūst telpā starp ārpusi un mākslu. Tālākais ir līkumains un teiksmains gājiens pretim Jaunā Rīgas teātra aktieru un Latvijas Bankas kora balsīm mākslinieces jaunākajā izstādē Kalns, grimsti! Ieleja, celies!, šajā ceļā ieraudzīsiet noslēpumainus objektus un daudznozīmīgas norādes.
Sensimoniešu dziesma
Ullas fon Brandenburgas darbos melnbalta kinolente sastopas ar pārdomātu krāsu pārpilnību, dažādiem medijiem savijoties daudzslāņainos darbos, kuros vēsture organiski saplūst ar tagadni un nākotni. Ņemot vērā mākslinieces ierasto vērienu daudzās atzītās pasaules mākslas telpās, arī Rīgas personālizstāde nav izņēmums – projektā iesaistīto dalībnieku skaits ir gluži kā pieklājīgai pilnmetrāžas filmai. Katrs elements ir iederīgs un nepieciešams. Aina no šķietamas ikdienas sensimoniešu komūnā – franču politiskajā un sociālajā kustībā XIX gadsimta pirmajā pusē – izvērsta apjomīgā izstādē divos stāvos, kas pakāpeniski atklājas caur dažādiem elementiem.
Līdzņemama sienas avīze ar attēliem no 20. gadu žurnāla Atpūta un pašas mākslinieces nofiksētām lietām ieved romantizētas pagājības gaisotnē, kurā izstādē skatāmie priekšmeti ērti ieguļ. Blakus atrodas dažāda izmēra kastīšu piramīda; nonākot pie slīpas koka skatuves, kuras rūtiņu gleznojums precīzi atkārto galerijas grīdas kontūras, visapkārt manāmas mīklainas zīmes – liels cirkulis, propellers, zem skatuves noslēpta milzu butaforiska acs –, blakus telpā – glīti salocīti krāsaini tērpi, kādi varētu piederēt arī mūkiem. Tā vien šķiet, ka skatuve gaida savus aktierus, kuri iegrieztu propelleru un saliktu detaļas pa vietām, – blakus telpā skatāmajā īsfilmā visa butaforija kļūst par daļu no nepārtrauktas ainas, kas norisinās Jaunajā Rīgas teātrī.
Aktieri ir pārtapuši par sensimoniešu komūnas biedriem, kuru mutes brīžiem veras bez skaņas, bet brīžiem izdzied dziesmu. Kad drēgno izstāžu zāles klusumu pārtrauc mūzikas notis, sensimoniešu dziesma liekas skanam no ārpuses, tomēr tā nešķiet dublāžas kļūda, drīzāk – atgriešanās pie visur esošās melodijas. Kamera liegi seko aktieru kustībām, un skatītājs kļūst par liecinieku, kā sensimonieši slīd cauri teātra ēkai, sekodami Augstajam Tēvam (Andris Keišs), garām mēmam korim – nekustīgiem statistiem –, līdz nonāk uz teātra skatuves, uz kuras atrodas izstādes gaitā manītie priekšmeti. Īsfilma noslēdzas ar tādu kā rituālu, kurā sensimonieši, šķiet, ir sagaidījuši savu mesiju, Augstāko Māti (Maija Apine), – sievieti, kurai būtu jāglābj pasaule. Kamerai griežoties ap rituāla dalībniekiem, mirklis šķiet sastindzis, līdz aina noslēdzas gluži kā ar jautājuma zīmi – vai meklētais ir sasniegts?
Jaunas domas sākumpunkts
Izstādes teksts tikai aptuveni sniedz ieskatu sensimoniešu idejās un kopienas gaitās, uzsverot ceļu uz produktīvu kolektīvismu un ražošanas sabiedrību, kurā "viss ir organizēts, viss ir savstarpēji saistīts, viss ir paredzēts, darba dalīšana ir novesta līdz pilnībai un kopējie pūliņi ik dienu vainagojas ar panākumiem". Tomēr vienlīdzības idejas, kuras varētu dēvēt par ļoti modernām tam laikam un uz kurām vēlāk esot atsaucies arī Kārlis Markss, šķiet mazāk interesantas par detaļām, kuras sensimoniešu "skolai" liek pārtapt par baznīcu, – tieši tās izmantojusi māksliniece, būvējot izstādi. Butaforiskie elementi, kas izstāžu zālē izvietoti, gluži kā būtu piemirsti, atgādina par jebkuras mitoloģijas rašanos no zīmēm, kuras sākotnēji var šķist noslēpumainas un nesaprotamas – līdzīgi kā ichthys – zivs – agrīno kristiešu zīmējumos.
Varētu arī teikt, ka laikmets, "kad cilvēki vēl pamanījās ticēt neredzamām vai ātri gaistošām lietām", joprojām nav beidzies, aizvien jauni mitoloģiskie tēli rodas teju ik dienas, subkultūrām pārtopot par kultiem un neveikliem jokiem kļūstot par globālām kustībām. Arī JRT kā darbības vietas izvēle nešķiet nejauša – galu galā kuru gan vēl vietu Rīgas kultūras baudītāji uzlūko ar teju reliģisku eksaltāciju? Tās paražas un tradīcijas kādam svešiniekam varētu šķist tikpat savādas kā izstāžu zāles stūrī izvietotā piramīda vai pie loga nosviestais propellers. Tomēr man negribētos domāt, ka izstādes kodols ir ātri gaistošs – arī šodien ik pa laikam spazmatiski uzzied aicinājumi pēc labākas sabiedriskās kārtības, aicinājumi okupēt to vai šo un tā tālāk, bet sensimoniešu uzskati vairs nešķiet radikāli, lai arī pirms nieka 200 gadiem komūnas biedrus apsūdzēja "sabiedrības morāles graušanā" un piesprieda gadu ilgu cietumsodu. Lai arī sensimoniešu sapņi šķiet daļēji piepildījušies, atstātās zīmes un norādes nav zaudējušas daudznozīmību. Skatītājs ir tas, kura prātā vēsturiska notikuma iedvesmots objekts var kļūt par jaunas domas sākumpunktu.
Ulla fon Brandenburga
Izstāde Kalns, grimsti! Ieleja, celies!
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 7.VI