Kā jau tas bija gaidāms, visai atšķirīgus, pat pretējus vērtējumus pašlaik piedzīvo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) iecere kolekcijas jaunieguvumus prezentēt kuratora izstādes formātā. Pārskata tipa izstādes muzejiem un cita veida kolekcijām ir raksturīgas no laika gala, tradicionāli tās rīko, izrādot vai nu visus darbus, vai arī darbu atlases, kāda bija arī LNMM iepriekšējā jaunieguvumu parāde, kas notika 2013. gada sākumā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja zālē.
Pašlaik Arsenāla divās telpās izkārtota tikai neliela daļa gandrīz no 600 dažādu mediju mākslas darbiem, kas dāvinājuma vai mērķtiecīga pirkuma ceļā iekļuvuši muzeja kolekcijā un ir piederīgi visam līdzšinējam XXI gadsimtam. Kuratore Daina Auziņa savu ieceri balstījusi vērienīgas misijas cienīgā vēlmē ar atsevišķiem laikmetīgās mākslas fragmentiem – raksturīgiem darbiem – radīt mūsu gadsimta mākslas kopskatu un iezīmēt redzamākās tendences.
Laikmeta sociālais aspekts
Mans vērojums izstādē pirmām kārtām balstīts principā skatīties uz to, kas tur ir, nevis kā tur nav, tāpēc jau sākotnēji nācās atteikties no jautājuma: "Kas raksturo šo laikmetu?", kurš būtu atbildams, samērojot pie Arsenāla ieejas novietoto pasaules un Latvijas nozīmīgāko notikumu hronoloģisko skalu ar tālāk aplūkojamo mākslu. Sociāli un politiski ieinteresētas mākslas trūkums Latvijā nesagādā pārsteigumu, par to jau daudz ticis runāts. Valda aplami biedējošs viedoklis, ka sociālā aktivitāte mākslu noplicina, padara ilustratīvu un pārāk tieši saprotamu. Tam es gan nekādi nevaru piekrist, jo, atskatoties mākslas vēsturē, var teikt, ka liela daļa darbu, kas šķiet interesanti šodien, ir vērtīgi tieši savas sasaistes dēļ ar laikmetu kā laika gara iemiesojums vai pat tieša kādas filosofiskas idejas ilustrācija, kas vienlīdz būtiski izpaužas gan saturā, gan formā. Laikmetīgajai mākslai savukārt arvien biežāk stilistiski raksturīgi ir centieni izskatīties antīkai un nogurušai – balstīties nesenos arhīvos, ietīties neskaidrības plīvuros, poetizēt un romantizēt savu neizpratni par apkārt notiekošo.
Simpātiski, ka izstādes kuratore tomēr noturējusies pie domas akcentēt laikmeta sociālo aspektu un tā arī konsekventi radījusi savu XXI gadsimta mākslas ainas versiju no kolekcijā pieejamo darbu klāsta. Vispāratzītā interpretācijas brīvība viņai ļāvusi "vēsturi rakstīt", neskatoties uz jaunieguvumu saraksta statistiskajām proporcijām un apejot vietējās mākslas dzīves hierarhiju. Objektivitātes labad Arsenāla foajē skārienjutīgos ekrānos ir iepazīstams pilns XXI gadsimta jaunieguvumu saraksts. Abās izstāžu zālēs redzami objekti, gleznas, grafikas, fotogrāfijas, kas kārtoti pēc principa – mākslinieku attieksme pret laiku, vietu, sevi.
Izstādē ir redzami mākslas darbi tajā dīvainajā brīdī, kad tie ir nesen izgriezti no dzīvā mākslas procesa un kļuvuši par muzeja eksponātiem. Vairākums no tiem (vismaz manā samērā rūpīgās XXI gadsimta mākslas dzīves novērotājas apziņā) izturas kā cēla mērķa vārdā amputētas organisma daļas – bezpalīdzīgi ilgojas pēc savām pārrautajām saitēm un cenšas uzburt sava kādreizējā veidola vīziju, atsaukt acīs, prātā un sajūtās pēdējos septiņpadsmit gados pieredzēto. Šādos brīžos tīri prātīga liekas neprātīgi mērķtiecīgā krievu avangardista Pāvela Filonova likteņa atbalstītā konsekvence nomirt bada nāvē, lai itin visus darbus sataupītu paša izsapņotajam analītiskās mākslas muzejam, kurš varbūt kādreiz arī tiks, bet varbūt nekad tā arī netiks dzīvē īstenots.
Iedziļināšanās sevī
Ekspozīcijas dizains veidots uzsvērti rāmā, muzejiski tradicionālā garā, darbi kārtoti uz pelēka fona, kas ļauj īpaši izcelties košajām krāsām, kuru izstādē ir samērā maz, – pirmajā zālē Gintera Krumholca rozā Mārtiņam un Kristiāna Brektes Lepnumam, otrajā – tādam kā primitīvistu, naivistu stūrītim, kurā eksponēti Aijas Zariņas, Raida Kalniņa, Ernesta Kļaviņa, Ērika Apaļā, Modra Sapuna darbi, kā arī viscaur ekspozīcijā izkaisītajām Pauļa Liepas lieliskajām grafikām, kurās, starp citu, bez kāda saspīlējuma apvienojas sociāla ieinteresētība un introvertas pārdomas.
Vēlme vai spēja savā radošajā darbībā reaģēt uz arī citiem sabiedrības locekļiem aktuālo un svarīgo vistiešāk vērojama Kristapa Ģelža, Māra Bišofa, Jura Utāna un Ivara Drulles darbos, savukārt Miķeļa Fišera cikla Netaisnība kokgrebumos mūsu sabiedrības īpatnības komentētas komiskas citplanētiešu sāgas izteiksmē.
Izstāde rada priekšstatu par daudzveidīgu, vizuāli kvalitatīvu un idejiski intriģējošu XXI gadsimta Latvijas mākslas ainu un vairākām savstarpēji nesaistītām tendencēm, no kurām izvērstākā tomēr šķiet mākslinieku bezgalīgā iedziļināšanās sevī, kā arī vairāk konceptuāla vai metafiziska skatīšanās un domāšana par vispārcilvēciskām parādībām (Vijas Celmiņas, Andas Lāces, Guntara Sietiņa, Leonarda Laganovska, Gļeba Panteļejeva, Ērika Boža, Ata Jākobsona un citu darbi). Ir interesanti vērot, kā līdz šim šķietami nekā nesaistīti darbi, eksponēti līdzās, savstarpēji mijiedarbojas un veido jaunas saites, kā tas ir noticis, piemēram, ar Ivara Grāvleja Nezināmo latviešu fotogrāfiju un Andra Brežes Kāju šūpotāju.
Aisberga slēptā masa
Novērtēju, ka kuratore Daina Auziņa nav vairījusies no pašas sākotnēji uzdotajiem "pārāk lielajiem" jautājumiem, bet atstājusi uzskatāmi afišētu neiespējamību uz tiem atbildēt. Tādējādi izstādē aiz vizuāli glīti reprezentētā skaidri jaušami ir arī dedzinoši jautājumi par aktuālās mākslas kolekcijas veidošanas problēmām ("Un kā rokās tad ir nokļuvis X mākslinieka Y darbs, kas tik precīzi sasauktos ar izstādes problēmu loku?"; "Un kāpēc pavisam bez ievērības ir palicis jautājums Z, par kuru toreiz tiešām visi, pat mākslinieki, līdz sirds dziļumiem satraucās?").
Ļoti interesanta varētu izvērsties 25. janvārī plānotā diskusija Latvijas māksla 21. gadsimtā. Nacionālais krājums. Iespējams, tieši tajā varētu kļūt apjaušama mākslas aisberga slēptā masa, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāda un kā interpretējama ir mūsdienu māksla, kas tiek pirkta par nodokļu maksātāju naudu. Kā LNMM kolekcija sabalsojas ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja topošo kolekciju, no kuras daļa ir privātīpašums, bet vēl cita, Kultūras ministrijas iepirkta, pieder valstij? Vai laikmetīgās mākslas vēstures rakstītājiem – pašreizējiem kolekcionētājiem – ir skaidri krājuma komplektēšanas principi apstākļos, kad ne tuvu nav skaidrs ne valsts, ne arī privātā finansējuma mehānisms? Tas ir jauki, ka viena izstāde gadumijā spēj ne tikai sagādāt barību acīm un intelektam, bet arī nodrošināt ierosinājumu lielai sabiedrības daļai būtiskai diskusijai, vai ne?
Izstāde
LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 28.I
reptilis