Skaistais ved mūs pāri visiem tiltiem. Skaistais atdara visciešāk aizvērtos aizslēgus. Skaistais darina gaismas spārnus un apvieno cilvēku dvēseles viņu tieksmē uz vienvienīgo gaismu. Šādu pacilājošu saukli, kura autors ir vācbaltiešu izcelsmes krievu gleznotājs, rakstnieks un sabiedriskā figūra Nikolajs Rērihs (1874–1947), neiznāks bieži sastapt mūsdienu mākslas izstādes centrā; piesardzīga attieksme pret domu, ka mākslai jābūt skaistai, protams, ir saistāma ar visu XX gadsimta mantojumu kā klasiskās estētikas un akadēmiskās inerces pārvarēšanas centieniem.
Cits aspekts ir fakts, ka viena indivīda izpratnē skaistais viegli var kļūt par citam indivīdam uzspiestu dogmu. Taču kalnu skaistums laikam reti kuru neuzrunās dabā; samērā plāns temperas gleznojums, dzidras, spilgtas krāsas ar akcentētiem silti vēso toņu kontrastiem rada klātbūtnes ilūziju arī tiem, kuri alpīnismu nekad neizmēģinās. Šī izstāde noteikti ir tas gadījums, kad skatītāju interesē ne tikai un varbūt pat ne tik daudz māksla "kā māksla", bet drīzāk kā sakrālu objektu kopums, vārti uz kādu augstāku patiesību, kas savdabīgi mēģina reanimēt mākslai senatnē piemitušās reliģiskās funkcijas.
Kalna galā meditējošs budistu mūks (Augstumos (Tumo), 1936) – vai tas nav garīgās apskaidrības ideāls? Rietumnieku apsēstībai ar "austrumu gudrībām" ir sena vēsture, un arī mūsdienās sevis meklējumi šai virzienā turpinās, taču XIX–XX gadsimta mija ir īpašs posms šīs mijiedarbes intensifikācijā. Teozofijas strāvojumi, kas izauga no krievu emigrantes Helēnas Blavatskas eklektiskajiem sacerējumiem, kuri saliedēja hinduisma, gnosticisma, neoplatonisma, okultisma u. c. tendenču elementus ar zinātnisku atziņu iestarpinājumiem, bija ļoti populāri gan ASV, gan Eiropas intelektuāļu aprindās.
Ciešā saskarē ar simbolismu (kas arī pielūdza skaistumu!) bija radies Rēriha pārstāvētais teozofijas atzars, un viņš izrādījās konsekventākais šo ideju iemiesotājs mākslas praksē, no mītiski pasakainiem kalniem, kādus XX gadsimta sākumā gleznoja, piemēram, lietuvietis Mikolajs Konstantīns Čurļonis un mūsu pašu Rūdolfs Pērle, vēlāk pārceļoties uz reālajiem Himalajiem – gan dzīvesvietas, gan gleznoto motīvu ziņā. Skaidras simbolisma reminiscences jaušamas, piemēram, Rēriha darbā Ceļš (1936) ar nepārprotamo mūža ceļa gājēju uz bīstami šauras, klinšainas taciņas.
Dižie laikabiedri
Notāra ģimenē Sanktpēterburgā dzimušais Rērihs, kurš jaunībā nodarbojās ar arheoloģiskajiem izrakumiem un paralēli mākslai studēja jurisprudenci, savos agrīnajos darbos interpretēja sižetus no slāvu senatnes, un šīs figurālās kompozīcijas viņu iesaista plašā gadsimtu mijas mākslas kontekstā. Šie darbi gan izstādē nav pārstāvēti, bet tos varētu salīdzināt ar eksponēto laikabiedru – latviešu glezniecības pamatlicēju – darbiem, piemēram, Jaņa Rozentāla veikumu nacionālā romantisma un simbolisma toņkārtā (Teika, 1899), kā arī radniecīgiem citzemju paraugiem – Aksela Gallena-Kallelas variācijām par somu aizvēstures varoņiem utt. Savukārt ar latviešu noskaņu ainavas pamatlicēju Vilhelmu Purvīti Rērihs kopā mācījies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā ainavista Arhipa Kuindži darbnīcā un savā ziņā arī uzskatāms par ainavistu; lai gan nelielu stafāžu (mednieku, ceļa gājēju, meditētāju) vai arī palielāku budisma skulptūru Rēriha darbos netrūkst, tās bieži gandrīz sakūst ar kalniem, tādējādi uzskatāmi tiek akcentēts cilvēka niecīgums dabas varenības priekšā.
Atšķirīgie skolnieki
Nikolajs Rērihs 1906. gadā tika iecelts par Sanktpēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas skolas direktoru un strādāja arī par kompozīcijas pasniedzēju. Izstādē redzami vairāku latviešu mākslinieku darbi, kas savulaik šai trūcīgiem audzēkņiem pieejamā demokrātiskajā skolā mācījušies. Kompānija raibu raibā, līdzās pazīstamiem hrestomātiskiem darbiem izstādīti arī mazāk zināmi. Vai starp latviešiem būtu atrodams arī kāds Rēriha stilam tuvāks interpretētājs? Tāds varētu būt viens no mākslinieku biedrības Zaļā vārna dibinātājiem, agri no tuberkulozes mirušais Jānis Plase (1892–1929), – azartisks dēkainis, kurš kara un revolūcijas juku gados Krievijā bija aizrāvies ar dažādiem modernistu eksperimentiem, bet vēlāk Latvijā apguva jaunās lietišķības plastiski stingro stilu. Viņa Apburtais ezers (1913–1917) ar šķautņainajām kalnu korēm fonā un kādā mistiskā rituālā procesijā iesaistītām, kristāliskām skulptūrām līdzīgām figūrām nenoliedzami izstaro Rēriha darbiem radniecīgu auru.
Kaut ko no Rēriha varētu būt ieguvis daudzpusīgais stilizētājs, ģeometrizētājs un ilustrators Niklāvs Strunke, tomēr kalnu motīvi nav Strunkes uzmanības centrā, turklāt viņu daudz vairāk saistījuši figūru tēlojumi. Citi mākslinieki – tādi kā reālisma tradīcijas mantinieks Kārlis Miesnieks, krievu avangarda zvaigzne Gustavs Klucis, Pablo Pikaso neoklasicisma adepts Uga Skulme un vēlākais Jāņa Roberta Tillberga skolnieks, savdabīgā starpkaru hiperreālisma izveidotājs Jānis Borkovskis, – gan neuzrāda kādas tiešākas saiknes ar Rēriha stilistiku. Izstādē var ieraudzīt vairāku latviešu mākslas tālākā plāna personāžu darbus, piemēram, Alberta Filkas neoimpresionisma stilā no taisnstūra triepieniņu "ķieģelīšiem" salipināto Ainavu (1913–1915) vai mākslas vēsturnieka un gleznotāja Alberta Prandes darbu Krasti (1922), kurā kalnu vietā ir piezemēti pakalni nedaudz sezaniskā izpratnē. Tas, ka skola nav izveidojusi daudz mazu "rērihēnu", tai drīzāk ir kompliments, turklāt latviešus varēja ietekmēt arī citi pasniedzēji.
Daiļais un svētais
Izstādes kultūrvēsturisko funkciju, kas šoreiz ir līdzvērtīga vai pat pārāka pār māksliniecisko, kāpina materiāli par Rērihu dzimtas vēsturi Latvijā (īstu detektīvu par šo tēmu var atrast Alvila Hartmaņa rakstā Par Rēriha radiniekiem Kurzemē: Frīdrihs Rērihs un citi izstādes katalogā). Dzimtas nākamo paaudzi pārstāv Nikolaja Rēriha dēla Svjatoslava Rēriha darbi, kas turpina austrumniecisko motīvu līniju, tomēr atšķiras ar krietni akadēmiskākā detalizācijas manierē izstrādātiem portretu tuvplāniem. Izstādē ir arī sadaļa par Rēriha biedrības darbību Latvijā no 1930. līdz 1940. gadam (pateicoties šai biedrībai, arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ieguvis paša autora dāvināto darbu kolekciju).
Trīsdesmito gadu Latvijas augsne izrādījās gana labvēlīga krievu simbolistu aprindās dzimušā teozofijas varianta adaptācijai, kas sasaucās ar šai posmā uzplaukušo vispārējo interesi par harmoniju, klasisku skaidrību, absolūtām vērtībām un ideāliem. Rēriha biedrības aktīvists Rihards Rudzītis tolaik rakstīja, ka "reiz mākslinieks visas savas aistētiskās simpātijas pārvarēs svētajā, tad daiļais un svētais būs viņā viens" (R. Rudzītis, Daiļais un svētais, Reliģiski-filosofiski raksti, Rīga, 1930, 105. lpp.), par to daļēji jau vēstot Rēriha, Čurļoņa un Skrjabina darbi. Proti, māksla ir tikai zināms palīglīdzeklis ceļā uz svēto; tas gan nav liels pārsteigums laikmetā, kad mākslas instrumentalizācija visdažādāko mērķu vārdā bija kļuvusi par vispārpieņemtu praksi, kas nebūt nav zudusi arī šodien.
Izstāde
Nikolajs Rērihs un Latvija
Muzejā Rīgas birža līdz 31. janvārim