Sevis attēlošanu var pieskaitīt pie senākajām radošajām dziņām, lai arī pašportrets kā žanrs mākslā ienāk samērā vēlu, laika posmā starp viduslaikiem un renesansi, kad mākslinieki un mākslas mīļotāji sāk arvien vairāk interesēties par sekulāro pasauli un cilvēku kā šīs pasaules centru. Starp vasaras nogali un rudeni Rīgā gandrīz vienlaikus notika divas pašportretu tēmai veltītas izstādes – Sniedzes Kāles kūrētā Es un es Mūkusalas mākslas salonā un Pašportrets galerijā Māksla XO –, tādējādi apliecinot šī mākslinieciskās domāšanas veida aktualitāti.
Identitātes neskaidrās robežas
Abas ekspozīcijas vieno tikai tēma, tās veidotas kā savstarpēji neatkarīgi projekti, tomēr to nejaušais vienlaicīgums neļauj izvairīties no salīdzināšanas. Būtiskāko atšķirību starp abām izstādēm izsaka nosaukumi: Es un es pašportreta tēmu aplūko kā sarežģītu un daudzpusīgu (daudzsejainu) Latvijas mākslas vēstures parādību, savukārt Pašportretā redzamie darbi ir burtisks, pat vienkāršots tradicionālo žanra prasību izpildījums – 27 aktīvi darbojošies Latvijas mākslinieki radījuši formālās izteiksmes ziņā dažādus, taču tēmas izpratnes ziņā līdzīgus darbus – savu portretisko vaibstu attēlojumus atšķirīgās realitātes pietuvinājuma pakāpēs un vienkāršos sižetos.
Izstādes dalībnieki (ar dažiem izņēmumiem) pārstāv ierasto galerijas autoru loku. To varētu raksturot kā lielākoties tradicionālajos mākslas medijos strādājošus autorus, kuri reizēm koķetē ar laikmetīgās mākslas valodu, taču nepārkāpj tās robežas, aiz kurām darba vēstījums kļūst pārāk neērts, sarežģīts vai grūti interpretējams. Tas viss, protams, atbilst komerciālas galerijas uzdevumiem, un Māksla XO šajā jomā ilgstoši izcēlusies ar profesionālu un kvalitatīvu piedāvājumu, nevairoties šad tad ļauties arī estētiskām provokācijām.
Par spīti Latvijas mākslas zvaigžņu klātbūtnei, izstādes Pašportrets rezultāts ir diezgan remdens – individuālu formālo eksperimentu apkopojums bez iedziļināšanās plašajās tēmas interpretācijas iespējās. Nedaudzie izņēmumi, kas pašportretu reprezentē nevis kā rotaļas ar ārējo līdzību, bet caur citiem identitātes aspektiem, automātiski kļūst par izstādes interesantākajiem darbiem. Šo kritēriju vārdā par izstādes uzvarētāju var atzīt Katrīnu Neiburgu, kura uzdrīkstējusies ielaist skatītāju visnotaļ intīmā zonā, par sev tuvo un būtisko stāstot caur abstraktiem tēliem un it kā nejaušām frāzēm. Katrīnas Neiburgas video emocionāli saviļņo, kaut gan tajā netiek izvērsts detaļās konkrēts biogrāfisks stāstījums, pietiek ar sajūtu, ka māksliniece atklāti dalās ar sev nozīmīgu dvēseles pieredzi.
Tikpat iedarbīga ir Ata Jākobsona pašportretu sērijas aptuvenība – tajā attēlots kāds ar racionālā prāta mehānismiem grūti tverams brīdis, kurā mentālais tēls pārtop vizuālā glezniecības formā. Izplūdušie, netveramā miglā gaistošie sejas vaibsti precīzi ataino cilvēka identitātes neskaidrās robežas, mūsu nespēju savu "es" uztvert kā nemainīgu lielumu. Ata Jākobsona darbos šis pašportreta fascinējošais aspekts tiek attēlots vizuāli un psiholoģiski precīzi tvertā veidolā.
Pateicoties zināmam laika noilgumam, uz kopējā fona izceļas klasiķu Ilmāra Blumberga un Raimonda Staprāna darbi, kuru pašportretus gribas uztvert drīzāk kā konkrētu laikmetu, nevis personību zīmes. Ilmāra Blumberga gadījumā pašportreti izvērtušies par pašanalīzes projektu daudzu gadu garumā, taču, ja tiek eksponēts tikai viens darbs, tas izskatās pēc zilbes, kas izrauta no vārda jeb kāda plašāka konteksta un neļauj uztvert mākslinieka oriģinālo ieguldījumu šajā žanrā.
Apvārsnis nav izmantots
Vēsturiski pašportrets attīstījies ciešā saistībā ar sava laika sociālajiem procesiem, liecinot gan par mākslinieka statusu sabiedrībā, gan tehnoloģiju attīstību un citiem kultūras nosacītiem faktoriem. Piemēram, XIX gadsimta dekadentiskajās noskaņās mākslinieki ar pašportetu palīdzību uzsvēra savu ārpus buržuāziskās sabiedrības normām eksistējošo sociālo identitāti; pēc abiem pasaules kariem autobiogrāfisko motīvu izvēli ietekmēja vispārējā garīgā dezorientācija un mēģinājumi tikt galā ar traumatisko pieredzi, meklējot arī jaunā cilvēka vietu jaunajā pasaulē.
XX gadsimta nogales un mūsdienu mākslas zīmīgākie pašportreti – piemēram, Treisijas Eminas instalācijas, Sindijas Šērmenas lomu spēles, Roberta Mepltorpa homoerotiskās fotogrāfijas – uzsver cilvēka identitātes neskaidro, fragmentēto, kā arī masu mediju ietekmi uz mūsu paštēlu un pašizpratni. Pašportreta kā mākslinieciska izteiksmes līdzekļa izmantošanas iespējas ir ļoti plašas, tas kļuvis gan par dziļi privātu psiholoģisko procesu izteicēju, gan sabiedrības spoguli.
Galerijas Māksla XO izstādē Pašportrets tēmas neierobežotais apvārsnis nav izmantots un lielākajā daļā darbu portrets ir tikai kā attēlojuma priekšmets, kura vietā eksperimentiem ar kompozīciju un tehniku varētu tikt izmantots arī mājdzīvnieks vai ābolu grozs. Bez nelielas ekshibicionisma devas – sevis atkailināšanas, izķidāšanas vai vieglas pašterapijas – pašportretam zūd jēga. Domājot par šo izstādi, ērtības labad var atgriezties pie retoriskās klišejas, ka jebkurš mākslas darbs ir autora atspoguļojums, tāpēc uztverams kā lielākā vai mazākā mērā pašportrets.
Pieturoties pie šādiem kritērijiem, var secināt, ka izstādē pašportretu ir tikpat daudz kā jebkurā citā izstādē vai pat mazāk – lielākajā daļā darbu attēlotais nav būtisks. Tā saukto sevi (savu spoguļa attēlu) iespējams attēlot gan abstrakti, gan ekspresīvi vai reālistiski – kā paleti, sabojātu audeklu vai mammas auskaru. Tas nav nekas jauns, bet tieši tik vienkāršs šķiet izstādes vēstījums, atgādinot skolas gados pildītos uzdevumus "uzzīmē, kā tu pavadīji vasaras brīvlaiku". Iespējams, šāds naivums atbilst kolekcionāru prasībām pēc viegli lietojamas mākslas – komerciālā māksla darbojas pēc tirgus principiem, tāpēc tai obligāti nav jāatbalso lielie naratīvi, tostarp esības un patības sarežģītās attiecības ar ārpasauli.
Grupas izstāde
Pašportrets
Galerijā Māksla XO līdz 17.X