Kristas Dzudzilo personālizstāde Sestā pasaules radīšana jaunatklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošo darbnīcu – mākslas telpu, kas līdz šim galvenokārt tika veltīta laikmetīgās mākslas izpausmēm, kas nedaudz (taču ne pārāk krasi) atšķīrās no muzeja kopējās, uz klasiskām mākslas vērtībām orientētās programmas. Arī Sestā pasaules radīšana temperamenta ziņā vienmērīgi iegulst Latvijas laikmetīgās mākslas kopainā, kurā dominē poētiskas puspateiktības un nosliece uz romantisku pašfilozofēšanu.
Metaforu pārsātinājums
Aptumšotajā izstāžu telpā, kuras scenogrāfija atgādina kādu laika apstādinātu kristiešu kapelu ar altāri, pa visu sienu skatāms vairāk nekā stundu ilgs video, kurā pikolo flautiste uzmanīgi lasa nošu partitūru, gaidot savas nedaudzās spēlēšanas vietas Gustava Mālera Sestās simfonijas atskaņojumā. Videodarbu papildina divi podesti ar roku atlējumiem betonā – tās ir Kristas Dzudzilo mātes rokas. Mākslinieces māte bērnībā spēlējusi flautu, tāpēc skulptūru pirkstos saglabātas neredzamās flautas spēlēšanas kustības. Vienojošais te ir flautas elements, kas izstādes darbos kļuvis par mākslinieces pašas radītu savienotājsimbolu dažādiem dzīvības un radīšanas procesiem.
Gustava Mālera Sestā simfonija aptver izstādē redzamo kā pasaules metafora, savukārt mātes roku atlējumi nes simbolisku vēstījumu par dzīvības iepūšanu cilvēkā – tāpat kā kristiešu Dievs saskaņā ar Bībeli iepūta dzīvības dvašu cilvēkā, radot pasauli. Izstādes publicitātes materiālos vēstīts, ka iepriekšminētajam būtu jāvērš skatītāja uzmanība uz "saikni starp pasaules, simfonijas un dzīvības radīšanu".
Var piekrist, ka starp šīm tēmām nudien pastāv arhetipiskas līdzības un tās iespējams aplūkot kā vienam otru atkārtojošus procesus – jebkura jauna bioloģiskās dzīvības forma ir kā jauna pasaule, un arī simfonisko mūziku struktūras ziņā var salīdzināt ar autonomu pasauli, tātad jaunu nebioloģisku dzīvību. Saikne starp šiem fenomeniem, manuprāt, ir diezgan pašsaprotama arī bez izstādes darbu aplūkošanas; pietiek ar izstādes anotācijas izlasīšanu, lai sev par to atgādinātu.
Rodas sajūta, ka māksliniece ir izvēlējusies pārāk daudzus motīvus, kas aizplūst katrs savā virzienā, vismaz manā kā skatītājas uztverē tie nespēj savienoties kādā kopīgā vēstījumā. Varētu gaidīt kādu vizuāli asprātīgu šo procesu kopsakarības attēlojumu, tas mēģināts, padarot flautu par izstādes galveno tēlu. Tomēr šajā metaforu pārsātinājumā nekādas jaunas "radīšanas procesa" šķautnes flauta kā simbols neietver (te, protams, var aizdomāties arī līdz falliskām asociācijām) – tā drīzāk uzsver kādu aizkustinošu sakritību starp muzikālo un mākslinieces personisko realitāti. Gan Mālera simfonija, gan atsauce uz savas ģimenes stāstu paši par sevi ir spēcīgi sižeta elementi, tāpēc mēģinājums tos savīt vienā sanāk pārblīvēts, trūkstot anotācijā piesauktajai darbu "lakoniskajai skaidrībai". Gluži otrādi – uzsvars novirzās uz daudznozīmību un simbolu atbalsošanos vienam otrā.
Nejaušību spriegums
Izstādē Sestā pasaules radīšana Mālera radītā skaņu pasaule pārklājas ar Kristas Dzudzilo privāto universu. Neredzamais saspēlējas ar nedzirdamo, mikroelementi – ar lielajām struktūrām. Kopumā tas rada skatītāja prātam saistošu spriegumu starp dažādām pasaules neiespējamībām, grūti pamanāmām, taču plašākā perspektīvā būtiskām dzīves nejaušībām. Vizuāli multiinstalācija ir smalka un niansēta, tā apliecina Kristas Dzudzilo spēju domāt izteiksmīgos mākslinieciskos tēlos, piemēram, video redzamā flautiste, kura stundu garās simfonijas atskaņošanas laikā gaida savu uznācienu, raisa ar izstādes tēmu tiešā veidā nesaistītas skumjas, tādējādi emocionālā līmenī darbs ir iedarbīgs.
Būtiska nozīme droši vien ir tam, ka Krista Dzudzilo paralēli darbojas teātrī kā kostīmu māksliniece un profesionāli pārvalda spēju simboliskām idejām piešķirt izteiksmīgas vizuālās formas. Ja meklējam izstādes stāsta pavedienu vai, citiem vārdiem sakot, cenšamies rast atbildi uz jautājumu, par ko ir Kristas Dzudzilo izstāde, var šķist, ka māksliniece vēlējusies atainot mūzikas rosinātos domu impulsus caur biogrāfiskiem elementiem, tādējādi norādot uz mākslas un dzīves neizbēgamajām paralēlēm.
Līdzīga personiskā un simboliskā mijiedarbība vērojama arī citās Kristas Dzudzilo darbu sērijās un personālizstādēs, kas veidotas kā alegorijas par dažādiem cilvēka eksistences stāvokļiem. Izstādē Sestā pasaules radīšana māksliniece cenšas apvienot dažādus radīšanas stāvokļus vienā kamersimfonijā, meklējot tos vienojošo saistvielu. Iespējams, tas ir teātra pieredzes ietekmēts ieradums savos darbos koncentrēties uz spilgtu vizuālo metaforu meklējumiem, kas Kristai Dzudzilo izdodas visnotaļ veikli. Tomēr saturs šajā gadījumā atpaliek no tam piešķirtās formas, tāpēc izstādē radītās zīmes ietver kailus faktus – roku skulptūra ir tikai roku skulptūra bez flautas, un pikolo flauta ir tikai instruments simfoniskajā orķestrī.
Krista Dzudzilo
Izstāde Sestā pasaules radīšana
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 14. maijam