Izstādes vadmotīvs ir dzīve pirms interneta, un tajā apkopoti 1243 eksponāti, kas lielākoties attiecas uz 60.–70. gadu periodu un ietver gan dažādu valstu mākslinieku darbus, gan tajā laikā rakstītas dienasgrāmatas, dziesmu un atmiņu klades, pirmsdigitalizācijas laikmeta "selfijus" un, piemēram, vēstuļu šaha partiju pierakstus (šahisti spēlē, katru savu gājienu nosūtot pa pastu, – viena spēle varēja ilgt pat četrus gadus).
Izstādes tēma acīmredzami uzrunā apmeklētājus. Cilvēku ir daudz. Viņi skatās, pēta, kavējas teju vai pie katra darba. Izstāde savaldzina jau ievaddaļā, kur apmeklētājiem ir iespēja parakstīt ar rakstāmmašīnu, spiest gumijas spiedogus, pagriezt vecā telefona ripu. Eksponātiem ir arī savs mākslas konteksts, bet tas šeit nav svarīgākais – cilvēki vienkārši izmēģina pirmsdigitālās tehnoloģijas. Izstādes atklāšanā kāda jauna sieviete nevarīgi bikstīja rakstāmmašīnas taustiņus – rakstāmmašīna nerakstīja. Es nācu palīgā un atbrīvoju saķērušos burtu āmuriņus, un acumirklī sajutos vecs – lai gan piederu pie tā sauktās X paaudzes, kas skan gana lepni, esmu arī cilvēks, kurš izmantojis rakstāmmašīnu, savukārt jaunajā tūkstošgadē dzimušie to labi ja filmās ir redzējuši. Manu vecāku paaudzes ballēs šādos melanholiskos mirkļos dziedāja: "Gadi skrien kā stirnas."
Parasti izstādēs tāda veida izklaidēm ir atvēlēta vieta beigās – kā balva par krietni padarītu darbu, bet, ieliekot interaktīvo sadaļu sākumā, manuprāt, ir panākts ļoti daudz – apmeklētāji tiek noskaņoti un iedrošināti, viņiem ir iedota atslēga, ar kuru piekļūt vismaz vienam no izstādes vēstījumiem. Turklāt ar šo ievaddaļu tiek pateikts, ka šī nebūs izstāde tikai izsmalcinātiem mākslas mīļotājiem un kritiķiem un ka visas paaudzes ir uzrunātas – te omes un viņas mazbērnu pasaules pārklājas.
Tehnika
Ja runājam par izstādi kopumā, tajā ļoti veiksmīgi ir izdarītas vairākas lietas. Pirmkārt, jebkurš izstāžu veidotājs nakts vidū jums pateiks, kam ir jābūt mūsdienīgā ekspozīcijā, lai tā uzrunātu skatītāju, – emocijām un stāstiem. Realitātē šos principus iedzīvināt nav tik vienkārši, un varbūt pat ne vienmēr vajag. Tomēr šajā izstādē darbi lielākoties ir balstīti stāstos, un tie raisa emocijas. Mēs uzzinām par latviešu emigranti Līviju Patikni, kura sistemātiski fotografējusi ziedus, ko nolikusi uz sava vīra kapa, par vācu fabrikantu G., kurš apsēsti dokumentējis savu ārlaulības sakaru ar sekretāri M., par latviešu karikatūristu Edgaru Ozoliņu, kurš publiskajā dzīvē bija padomju izdevumu ilustrators, bet privātajā laikā nodevies nacistiskām fantāzijām utt.
Te gan iesaku izmantot iespēju un apmeklēt kādu no kuratoru piedāvātajām ekskursijām pa izstādi vai lūgt palīdzību Latvijas Laikmetīgās mākslas centra gidiem, kuri izstādē dežurē. Teksti, kas ir līdzās darbiem, stāstus izstāsta, bet neitrālais, dokumentālais stils prasa uzmanīgu un nenogurstošu lasītāju. Izstādei noteikti pietrūkst kataloga, kas vismaz daļēji atrisinātu šo klasisko problēmu, bet varbūt dzīvo stāstījumu var uzskatīt par daļu no izstādes koncepcijas – neviens digitalizēts starpnieks nevarēs izstādi iemūžināt.
Visbeidzot, izstāde ir labi iekārtota – gan tematiski, gan dizainiski. Tieši par dizainu man bija jādomā – grūti formulēt, kāpēc man tas šķiet tik veiksmīgs. Viena lieta, ka visa ekspozīcija šķiet viegla un gaisīga. Ekspozīcijas dizaineri Rihards Funts un Toms Lucāns ir atvēruši telpu skatienam un nopietni centušies izmantot visas trīs dimensijas. Tomēr ir vēl kaut kas. Vienu mirkli es mēģināju atrast atsauces pagātnes paraugos – divdesmito gadu avangardisti, sešdesmito gadu funkcionālisti, pašdarinājumu jeb DIY estētika? Tomēr savu atbildi atradu citur. Te jāpievēršas izstādes koncepcijai.
Koncepcija
Par ko ir šī izstāde? Par dzīvi pirms interneta. Jā, varbūt, bet ne tikai. Vingrinājumi ar rakstāmmašīnu ievada izstādē, bet tas nav atrakciju parks par iepriekšējo paaudžu dzīvi. Izstāde nav arī antropoloģisks mēģinājums fiksēt kādu izzudušu civilizāciju, jo izstādē būtisku vietu ieņem laikmetīgā māksla. Taču tā nav arī laikmetīgās mākslas izstāde, jo līdzās izvietoti, var teikt, atrasti objekti un nelaikmetīgi mākslas darbi.
Izstāde stāsta par 60.–70. gadu paaudzi, taču arī brīvi iziet ārpus šīm laika robežām. Uzsvars ir uz Austrumeiropu, bet gana daudz darbu ir no citurienes, un šī noteikti nav padomju alternatīvās mākslas vai slēptās privātās dzīves izstāde. Skaidrs, ka te nav mēģināts ilustrēt skaidri formulējamu tēzi, un kaut kādā ziņā izstādē ir atrodams pa druskai no visa minētā, tomēr ekspozīcija arī nešķiet patvaļīga un nejauša. Izstādi noteikti nevajadzētu mēģināt nolasīt kā nostalģisku jūsmu par labākiem un patiesākiem laikiem. Kaut kas no šīs nostalģijas ir klātesošs, bet izstādē ir arī daudz norāžu uz veidotāju šaubām un ironiju. Kaut vai pati pirmā telpa, kura uzdod izstādes toni un kurā projicētas indiešu mākslinieces Dajanitas Singhas fotogrāfijas. Tajās redzamas papīru kaudzēm piekrautas arhīvu telpas. No vienas puses, tās droši vien glabā brīnišķīgas liecības par pirmsdigitālo laikmetu, un šiem krājumiem piemīt savs šarms, bet kaut kas tajos ir arī pilnīgi bezcerīgs un absurds. Izstāde nav aicinājums krāt diapozitīvus, koppapīrus un atmiņu klades – liecības par pirmsdigitālo laikmetu. Izstādē arī nekā netrūkst, lai gan ļoti daudz ko vēl varētu likt klāt. Izstāde nemēģina atdarināt enciklopēdiju, bet savu pasaka.
Tev ir pienākušas 1243 ziņas ir izteikta kuratoru izstāde. Kuratori ir trīs – Kaspars Vanags, Zane Zajančkauska un Diana Fransena; idejas autors, cik saprotu, ir tieši Kaspars Vanags. Viņam vienmēr ir bijuši svarīgi mēģinājumi uztvert pašreizējo laiku un vēstīt par to līdzbiedriem. Manuprāt, šī izstāde nav izņēmums. Tās vēstījums nav reducējams uz kāda svešzemju domātāja atziņām vai līdz Latvijai nenonākušu modernu tendenci. Lai kādi būtu iedvesmas avoti, manuprāt, šīs izstādes stāsts ir patiešām oriģināls, personisks un tomēr visiem domāts. Tas ietver zināmu neapmierinātību ar to, kā mēs patlaban dzīvojam, un vienlaikus meklējumus, kā jēgpilni dzīvot digitālajā laikmetā, necerot uz kādu pagātnē vai beztehnoloģiju pasaulē pastāvošu utopiju.
Pagātne izstādē konsekventi tiek pasniegta caur tagadnes filtru. Piemēram, jau pieminētais dizains. Tas nemēģina atgriezties tajā dzīves telpā, kurā dzīvoja izstādē redzamo darbu radītāji. 60.–70. gadu eksponāti ir ievietoti vidē, kurai – vismaz uz izstādes laiku – izdodas apvienot iPhone laikmeta tīrību, gaišumu, sterilumu un minimālismu ar dabīgiem materiāliem, tradicionālu amatnieciskumu un pat koka smaržu. Arī saturiski pagātne un tagadne nav nodalāmas. Izstāde stāsta par pēdējo pirmsdigitalizācijas paaudzi tieši tāpēc, ka tā vēl nav kļuvusi par pilnīgi svešu, eksotisku civilizāciju. No vienas puses, izstādes veidotāji it kā mēģina šos cilvēkus saprast, no otras – viņus īsti neinteresē pagātne, tā drīzāk tiek uztverta kā notikušu eksperimentu krātuve, kurā pasmelties idejas.
Skaidra instrukcija, protams, netiek dota. Turklāt izstādes autori atlasa gan tos eksperimentus, kas šķiet uzmanības vērti, gan tādus, kas acīmredzami izgāžas. Šķiet, viņus visvairāk interesē laiks vai, pareizāk sakot, darbības un procesi, kuri ir izstiepti laikā vai kurus mākslinieki vai citi īpatņi dara atkal un atkal, dara savām rokām, bez steigas, bieži vien iesaistot citus. Neviens nesaka, ka šāda darbošanās ir glābiņš jebkurā situācijā. Bet katrā ziņā tā ir alternatīva panikai, ko izraisa 1243 jaunpienākušas ziņas.
Izstāde
Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze
LNMM līdz 4.II