Izstāde Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla pieteikta kā aktuālās reportāžmākslas virziena prezentācija no latviešu un sibīriešu puses, norādot, ka "uz viļņa" nozīmē noskaņošanos "vienās emocionālās frekvencēs", tomēr, kādas tieši šīs frekvences ir, atbildēt jau ir krietni grūtāk. Turklāt jautājumu klāsts vēl vairāk sabiezē aktuālo traģisko ziņu iespaidā, liekot šaubīties, vai šāds viens vilnis vispār iespējams. Vai tā būtu kopīgā pagātne? Vispirms to atsauc atmiņā vairāku darbu muzikālais fons – varbūt nostalģisks, varbūt, tieši pretēji, – negācijas raisošs.
Mērkaķi avangardisti
Pirmās acīs krīt drīzāk atšķirības. Dabiski, ka sibīriešiem padomju mantojums ir vairāk "savējais" un viņi ar to aizrautīgi spēlējas, miksējot pasaules un Krievijas kultūras elementus košā kokteilī. Tā Damira Muratova Sibīrijas Savienotās Valstis ar PSRS ģerboņa un ASV karoga mutācijām, socreālisma stila gleznās iesēdinātie Rietumu popkultūras elki, Mao Dzeduns ar mikipeles ausīm utt. apliecina, ka popārta padomju līdzinieks socārts ir dzīvāks par dzīvu.
Latvijā jau pazīstamā mākslinieku grupa Zilie deguni izmanto mītus un stereotipus par primitīvo un eksotisko Krieviju; no tiem uz mākslu visvairāk attiecas amizantā sērija Mērkaķi avangardisti ar supremātisma ikonām ķepās. Tas atgādina par laiku, kad krievu avangards pašu mājās vēl nebija atzīts un tika sacerētas antimodernisma propagandas brošūras ar tādiem nosaukumiem kā Obezjaņņij perepoloh v iskusstve (Mērkaķu juceklis mākslā).
Savukārt latviešiem padomiskais un krieviskais tomēr ir svešāks, par to var vienīgi reflektēt no malas – kā Ērika Boža atturīgajās melnbaltajās fotogrāfijās Vāks un gals, kas vizualizē krievu žargonu. Arņa Balčus fotogrāfijas ar aizgājušo laiku pēdām Latvijas mazpilsētās arī ir daudz klusākas un uzmanīgu vērotāju prasošas, salīdzinot ar krievu kolēģiem. Ivara Drulles interese par vēsturi iemiesota kičīgās figūriņās, ko autors salīdzina ar diorāmām kara un dabas muzejos. Šoreiz efektīgākais šķiet Kārlis Ulmanis vannā ar zelta kājiņām kā ilustrācija slavenajai runai Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās. Pārējos stāstos – par studentu Iļju Ripsu, kurš 1969. gadā mēģinājis sadedzināties pie Brīvības pieminekļa Čehoslovākijas okupācijas dēļ, un pavisam ērmotu incidentu, kad 1994. gadā Latvijā tikuši aizturēti divi krievu ģenerāļi, kas gandrīz vai novedis pie Latvijas neatkarības likvidācijas, – sižets tomēr kaut kādā mērā prevalē pār redzamo. Tā gan var būt itin veiksmīga norāde uz notikumu ārējās čaulas fundamentālo nepietiekamību to dziļākai izpratnei.
Kopīgais provinces statuss
Izteiktāks tagadnes rakurss, no kura aplūkot Latvijas un Sibīrijas mākslu, varbūt ir kopīgais provinces statuss: mums – pret Eiropas metropolēm, viņiem – pret impērisko elpu atguvušo Kremli. Tādējādi latviešiem nāktos (iespējams, kritiski) interpretēt pašmāju un globālās Rietumu pasaules situāciju, savukārt sibīriešiem – Krievijas stāvokli. Latviešiem sociālpolitiska aktīvisma vietā ierasti ir universāli eksistenciāls skats, kā vislabāk redzams Katrīnas Neiburgas fotosērijā Pirms un pēc – iztēli un uzmanību trenējoši cilvēku darbības nospiedumi lietu pasaulē. Tomēr ko ekstravertāku var salūkot, piemēram, Ivara Grāvleja darbā Iepirkšanās dzeja ar preču "klusajām dabām" veikalā uz iepirkumu lentes un Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērijā LARP – Latvijas versija, kurā "popkultūras elementi – filmu, grāmatu un datorspēļu varoņi – kļūst par kāda jauno identitāti".
Jūtami politisks darbs ir Gundegas Evelones Lielā spēle – akmeņogļu milži, kas rotaļājas ar Latvijā pazīstamu uzņēmumu simboliem, tas neizbēgami asociējas ar korporāciju visvarenību iepretī mazā cilvēka bezspēcībai un mazliet pietuvojaties sazvērestības teorijām, kurās visus procesus diriģē kāds reliģiskā absolūta aizvietotājs. Kārļa Vītola pazīstamie hibrīdo ragulopu gleznojumi šoreiz iekļauti Nacionālās paranojas kontekstā. Tomēr skaļākais pieteikums ir viņa uzstāšanās fiktīvas partijas Negausis līdera lomā, vēršoties ar videouzrunu pie tautas. Piedāvātās "atklātības par alkatību" atmaskojošais patoss tomēr gluži nepārliecina ar akcentēto iepriekšējo nodomu iedzīvoties uz tautas rēķina. Kā zināms, senie romieši šo problēmu risināja ar amatpersonu mantas cenzu pēc principa "kam ir diezgan, tas nezags"; rezultāti nebija spoži, par spīti mērenībai kā oficiālam tikumam.
Pretējais jeb boļševiku ceļš "varu tiem, kam nav nekā" arī nekādi nenovērsa to, ka daži kļūst vienlīdzīgāki par citiem. Kaunināšanas un nesavtīguma apoloģijas vietā drīzāk pragmatiski jāierobežo iespējas šo alkatību pielietot. Kā pozitīvs pārsteigums minami Jāņa Filipoviča sociāli asprātīgie Pabalsta spieķi un Vēja duša – dišānisks metālmākslinieka žests.
Olimpiskā lācīša maska
Visasāko kritikas devu Krievijas režīma virzienā, šķiet, var nolasīt Vasilija Slonova darbos, it īpaši sērijā Laipni lūgti Sočos 2014, kurā sastopami gan tanks uz olimpisko apļu riteņiem, gan Čeburaška ar automātu, gan granātā pārtapusi matrjoška un Staļina tētiņš ar smaidīgu olimpiskā lācīša masku. Ne mazāk efektīga ir arī Slonova Apbalvoto olimpisko cirvju izlase. Daiļrunīgi par lielkrievu šovinisma un militārisma saknēm jau bērnībā vēsta Tatjanas Bukovas fotogrāfijas Ar mīlestību no Sibīrijas.
Sergejs Bezpamjatnijs, kurš risina absurdus sižetus, aizņemoties Pirmskolumba Amerikas kultūru mīklaino vizuālo valodu, ciklā Viņi cīnījās par dzimteni izceļas ar krāšņu PSRS un Krievijas draugu (varbūt precīzāk būtu – ASV nedraugu) tēlu galeriju no siū savienības virsaiša Sēdošā Vērša līdz Muammaram Kadāfi un Slobodanam Miloševičam. Aizsaulē aizgājušo vadoņu tēli vēl jo vairāk liek jautāt, kas tad viņus aizstās šodien un uz kādiem draugiem cer pašreizējais režīms; Sīrijas, Kubas un Ziemeļkorejas līderi tur iederētos labi.
Vienlaikus, protams, kritiskā nostāja nav izstādes absolūtais vadmotīvs. Līdzīgi kā popārta klasikas gadījumā, robežas starp realitātes svinēšanu un kritiku mēdz būt grūti nosakāmas, un interešu spektrs ir gana plašs. Tādi darbi kā Olgas Madžaras vilnas Mātesplate – rokdarbu tehnikā atveidots galvenais datora komponents – un Majanas Nasibulovas mākslīgie iedzintarojumi – liecības nākamajām paaudzēm, piemēram, par oktobrēna zvaigznīti vai nozīmīti "Jeļcins – mūsu prezidents" – liecina par vēlmi vienkārši fiksēt un interpretēt apkārtējo no kāda sev un, cerams, arī citiem saistoša skatpunkta. Izstāde ļauj arī pārbaudīt katra pieņēmumus par mentalitātes atšķirību nozīmi mākslas uztverē.
Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla
Kuratori Ieva Kalniņa un Vjačeslavs Mizins
Rīgas mākslas telpā līdz 24.VIII