Lielās zivis peld pa vienam, mazās bariņos – tā savulaik par daudzajām personālizstādēm dažādās valstīs pašpārliecināti izteicies Antverpenes augstskolās mākslu studējušais gleznotājs Jānis Tīdemanis (1897–1964). Viņa devums latviešu mākslā ierakstīts gana stabili un pieskaitāms pie spilgtākajiem, beļģu mākslas ietekmētajiem starpkaru laika fenomeniem; dažas gleznas allaž bijušas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, tomēr tik vērienīgai parādei, kuras pamatā ir Zuzānu kolekcijas darbi ar papildinājumiem no citiem krājumiem, nesenā vēsturē nav precedenta. Jubilejas izstādei atvēlēti Mūkusalas mākslas salona abi stāvi. Atšķirībā no citkārt redzētajiem jaunu mākslinieku eksperimentiem katrā stāvā, kas rezultātā vai nu kontrastē, vai attāli saspēlējas, šoreiz sanākusi vienota, iespaidīga retrospekcija.
Var šķist pārsteidzoši, ka Tīdemanim līdz šim nav veltīta neviena monogrāfija, tikai atsevišķi raksti žurnālos, katalogos un informācija mākslas vēstures pārskatos. Šo trūkumu daļēji labo klajā laistā Ingūnas Ģēģeres grāmatiņa no izdevniecības Neputns sērijas Latvijas mākslas klasika, kurā atrodams koncentrēts radošās biogrāfijas izklāsts latviešu un angļu valodā. Daļēji tāpēc, ka materiālu, kā izskanēja atvēršanas pasākumā, ir gana daudz arī plašākam un apjomīgākam pētījumam, ko derētu sagaidīt nākotnē.
Veiksmes stāsts
Kā akcentē pompozais izstādes nosaukums, Tīdemanis iegājis vēsturē kā ekstraverts, harismātisks asprātis, dzīves baudītājs un piedzīvojumu meklētājs, kura biogrāfija šķiet gluži vai pasmelta no Džordžo Vazāri Slavenāko mākslinieku dzīves aprakstu beletristiskajiem apcirkņiem. Pusaudža gadu klejojumi pa pasauli kuģapuikas statusā, gadījuma darbi un filmēšanās statista lomās ASV kopā ar amerikāņu kinozvaigznēm, avantūristiskā bēgšana uz Šveici Otrā pasaules kara gados un izrēķināšanās ar kādu negantu turienes mākslas kritiķi, izmantojot savas boksera prasmes, ir dažas no košākajām epizodēm Ventspilī dzimušā un ostā bērnību pavadījušā gleznotāja mūžā.
Tīdemani lielā mērā var dēvēt par apsviedīga veiksminieka paraugu, kam latviešu mākslā varētu līdzināties, piemēram, Ludofs Liberts. Atšķirībā no Liberta Tīdemanis gan negleznoja oficiālo varu slavinošus darbus (30. gadu latviskuma kultam varbūt attāli piesaistāmi vienīgi daži tautumeitu tēli). Kaut gan 20.–30. gadu Latvijā viņš uzturējies samērā epizodiski, tomēr dēvējams par nepārprotamu novatoru, kurš ieviesis, piemēram, urbānā pūļa, masku un karnevāla, ostu un sporta tēmu latviešu mākslā (Vasaras svētdiena Antverpenē, 1928; Karnevāls, 30. gadu otrā puse; Pastaiga ostmalā, ap 1937; u. c.), kā arī kāpināti ekspresīvu, glezniecisku rokrakstu. Tomēr viņš arī veiksmīgi izvairījies no jaunu ceļu meklētājiem tipiskā nesaprastā cietēja likteņa, kura veikumu novērtē (parasti gana dārgi) tikai nākamās paaudzes. Arī dažu nacionāli noskaņotu vērtētāju skepse nebija šķērslis atzinībai un finansiāliem panākumiem, ko papildinājušas vairākas 30. gados starptautiskā līmenī saņemtas godalgas.
Šo veiksmes stāstu visai labi izskaidro Rietumu mākslas evolūcijas plašākais konteksts – būdams novators šeit, kopumā Tīdemanis izmantoja citviet gana aprobētus paņēmienus. Krāsas "atbrīvošanu" jau XX gadsimta sākumā bija paveikuši fovisti, deformācijas leģitimēšanu – ekspresionisti, savukārt starpkaru posmā, norimstot abstrakti ģeometrizējošiem meklējumiem, daudzviet auga krāsas spožuma, vieliskuma un stihiski ekspresīvā žesta pievilcība.
Triepieni un skrāpējumi
Izstādes strukturējums ir visai tradicionāli žanrisks, vienkop grupētas ainavas, ziedu gleznojumi, ostas skati, pilsētainavas ar stafāžu un portreti, un netiek uzsvērta hronoloģiska attīstība. Otrajā stāvā, kur koncentrēti portreti un akti (lielākoties variēti Tīdemaņa pirmās sievas Elvīras, sauktas par Hanneli, gaišmatainie un pārsvarā skumjas noskaņas raisošie tēli), skatāmi arī Kanādas posma darbi, bet tie radikāli neatšķiras no starpkaru klāsta. Uzmanīgāk ieskatoties, tomēr zināmu ekspresijas un diagonālu virzienu uzsvērumu, plānāku, caurspīdīgāku krāsas klājumu un trauksmaināku emocionālo toni tajos var nolasīt (Džeza dziedātāja, 1948– 1953; Trīs mūķenes, Divas dejotājas, 50. gadu sākums; u. c.).
Kopumā izstāde ļauj pilnībā izpētīt un izprast gleznotāja metodi – temperamentīgi akcentētos triepienus, pastozos paletes naža uzlicienus un īpaši iecienītos daudzveidīgos un nereti ornamentālos skrāpējumus ar otas kātu, radot dinamisku, vibrējošu faktūru. Atmetot akadēmiskā zīmējuma principus, vecmeistaru mantojums tomēr atblāzmojas tumšajos fonos, kas dažviet atgādina rembrantisko "mirdzēšanu tumsā".
Tīdemaņa stila ģenēzē var piesaukt gan dažādu beļģu gleznotāju – viņa pasniedzēja Isidora Opsomera, Džeimsa Ensora, Filibēra Koksa – darbus, gan citu mākslas skolu pārstāvju sniegumu, piemēram, Amedeo Modiljāni graciozos aktus un Žorža Ruo tumsnēji dramatiskos veidolus. Par tiešu un konsekventu kāda meistara sekotāju Tīdemani dēvēt nav iespējams, drīzāk par veiklu un ražīgu dažādu impulsu sakausētāju un transformētāju, kurš mazinājis saasināti groteskus iespaidus vairāk harmonizētas formas virzienā. Līdzīgi komplicēts jautājums ir arī viņa ietekme uz laikabiedriem – māksliniekiem Latvijā. Beļģu glezniecība ar savu smagnējo, vielisko gleznieciskumu bija šeit pazīstama arī no citiem avotiem, taču Kārļa Padega vai Jāņa Pauļuka motīvu un stila izvēles zināma pārmantojamība ir gana uzskatāma.
Bez glezniecības Tīdemanis izmēģinājis roku arī citās tehnikās, piemēram, Beļģijā apgūtajā ofortā, kā arī trauku apgleznošanā, kuras piemērs robusti ekspresionistiskā manierē eksponēts izstādē (Vāze ar akta motīvu, 1958). Ja ir vēlme uzzināt ko vairāk par darbos saskatāmo, der ieplānot laiku arī ekspozīcijā iekļautajai filmai no cikla par latviešu gleznotājiem, kas uzņemta trimdā XX gadsimta 50. gados.
Izstāde
Maestro grandiozo.
Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120
Mūkusalas mākslas salonā līdz 2018. gada 31. janvārim