Krievijas iebrukums Ukrainā, kas acumirklī kardināli mainīja starptautisko sadarbību kultūrā, skāra arī ikgadējās koncertsērijas Elīna Garanča un draugi rīkotājus – Jūliju Ločmeli un viņas kompāniju Art Forte –, jo šīs vasaras koncerta sākotnējos plānos bija latviešu prīmas uzstāšanās kopā ar Abhāzijas izcelsmes Krievijas soprānu Hiblu Gerzmavu. Jaunajā politiskajā situācijā Hiblas Gerzmavas viesošanās Latvijā bija pilnīgi izslēgta un tika nekavējoties atcelta arī Liepājas zvaigžņu festivālā. Taču satraukums un raizes ir vainagojušās ar veiksmi: no ziņkārīgā klausītāja viedokļa rezultāts ir pat vēl labāks par sākotnējo plānu, dodot iespēju šeit jau dzirdētās Krievijas mākslinieces vietā pirmo reizi klātienē Jūrmalā klausīties pasaules apritē pieprasīto čīliešu izcelsmes amerikāņu tenoru Džonatanu Tetelmanu un jauno spāņu soprānu Marinu Monso.
Skaidri fokusēta pieeja
Galā koncertā Dzintaru koncertzālē 12. jūlijā Elīna Garanča kopā ar saviem draugiem un Karelu Marku Šišonu pie festivāla orķestra diriģenta pults izdziedāja itāļu opermūzikas un spāņu sarsuelas programmu, kam viņu sniegumā tik tikko sirsnīgi aplaudējusi publika Elīnas Garančas un Karela Marka Šišona vasaras festivālos Austrijas Alpos – Klassik in den Alpen Kicbīelē un Klassik unter Sternen Getveigā. Turklāt mūsu publikai šogad šī bija jau trešā iespēja dzirdēt Elīnu Garanču dzimtenē – vispirms vērienīgā solokoncertā Latvijas Nacionālajā operā, pēc tam Berlīnes filharmoniķu Eiropas koncertā Liepājas Lielajā dzintarā un nu arī Dzintaru koncertzālē ar pašas aicinātiem kolēģiem.
Programma Elīna Garanča un draugi ir labs, klasisks galā koncertu modelis. Labs tieši tāpēc, ka nepiedāvāja raibu rasolu, kurā ir no visa pa druskai, bet bija skaidri fokusēts: pirmajā daļā itāļu komponistu opermūzika no romantiskās operas līdz verismam, otrajā daļā – spāņu sarsuelas un Latīņamerikas melodijas, kuru virknējumu iesāka dziedājumi no Leonarda Bernsteina mūzikla Vestsaidas stāsts. Piedevām tika pietaupīta vispopulārākā neapoliešu dziesma ‘O sole mio. Jāpiebilst, ka tieši azartiski izpildītie fragmenti no sarsuelām – spāņu operetēm – ir tā īpašā, atšķirīgā repertuāra odziņa, ar kuru savos galā koncertos publiku un orķestri mēdz iepriecināt Elīna Garanča un Karels Marks Šišons, kura dzīslās rit britu un spāņu asinis. Šis repertuārs lieliski piestāv arī abiem koncerta viesiem, kuriem spāņu un latīņamerikāņu temperaments ir dzimtais.
Dramatisks krāšņums
Elīnas Garančas vokālo meistarību un interpretācijas dziļumu varējām izbaudīt bel canto meistara Gaetāno Doniceti operas Anna Bolena apjomīgajā Džovannas Seimūras ārijā, kura attīstās drāmas noskaņu un vokālo izteiksmes līdzekļu dažādībā no plaša plūduma līdz virtuozām koloratūrām. Savam solo koncerta otrajā daļā Elīna Garanča bija izvēlējusies brīnišķo spāņu tautasdziesmu, kas skan arī viņas albumā Sol y Vida, izceļot gan meitenīgu piemīlību, gan dusmīgas vai apbēdinātas nokrāsas it kā muzikāli vienādajā, bet katrreiz tik atšķirīgajā piedziedājumā. Vienkārša tautasdziesma, bet tajā ir vesels stāsts!
Tenors Džonatans Tetelmans, kurš paralēli dinamiskajai skatuves karjerai nu jau ir arī prestižā skaņu ierakstu nama Deutsche Grammophon mākslinieks, Dzintaros krāšņi izpaudās gan dramatiskā spēkā (iespaidīgā balss apjomā un spožumā), gan izpildījuma liriskajās niansēs, turklāt mērķtiecīgi liekot lietā arī savu temperamentu, atraisīto teatrālismu un dabas doto harismu. To visu koncentrēti nodemonstrējis Pinkertona kompaktajā ārijā Addio, fiorito asil (no Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly) un efektīgajā ārijā no Pablo Sorosabala sarsuelas Ostas krodzinieks, viņš duetā ar Elīnu Garanču un Marinu Monso kaismīgi izspēlēja attiecību ainas, pašapzinīgi izmantojot savu seksuālo pievilcību un neaizmirstot dziļi ieskatīties skatuves partnerei acīs vai jutekliski viņu noskūpstīt. Spilgts piemērs tam bija gan kopā ar Elīnu Garanču izdziedātais, dziļi uzrunājošais Polliona un viņa iemīļotās, pretrunīgu izjūtu plosītās Adalžizas, duets no Vinčenco Bellīni Normas, gan pārī ar Marinu Monso izdziedātā Džildas un hercoga satikšanās Džuzepes Verdi Rigoleto pirmajā cēlienā. Un, protams, dedzīgā izskaidrošanās ar Elīnas Garančas atveidoto Federiko Torrobas romantiskās sarsuelas Luisa Fernanda titulvaroni – īsts spāņu verisms visā emocionāli dramatiskajā krāšņumā.
Džonatanu Tetelmanu gadījies vērot tiešraidēs un ierakstos no dažādiem opernamiem, savukārt spāņu soprāns Marina Monso man bija atklājums. Šis bija patīkams, iepriecinošs atklājums, jo Marina Monso apbūra ar gaišu, siltu liriskā soprāna balsi, kā arī ar veiklām, vieglām, dzidrām koloratūrām, spodrām, bet ne griezīgām augšējām notīm un priekšnesuma sirsnīgo vienkāršību. Festivāla orķestris precīzi atsaucās diriģenta Karela Marka Šišona žestiem un izcēla īpaši niansētās frāzes, tomēr daudzu lielisko mūziķu summa nerezultējās tajā organiskajā, izkoptajā orķestra ansambļa kā viena pilnīga mūzikas instrumenta kvalitātē – tajā izjūtā, brīvībā un muzicēšanas priekā, kādu Karela Marka Šišona vadībā ir spējis sasniegt gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gan Latvijas Nacionālās operas orķestris. Tam vajadzīgs pastāvīga ansambļa pamats un atbilstoši ilgs mēģinājumu darbs. Interesanti, ka orķestra spēles prieks visdzirkstošākais izrādījās tieši solo iznācienā – sarežģīti sinkopētajā Mambo dejas ritmu polifonijā.