Viens no rudens intriģējošākajiem Rīgas kultūras dzīves notikumiem bija cilvēku glābēja Žaņa Lipkes 120. dzimšanas dienai veltītais simpozijs. Pirmajā novembra nedēļā Ķīpsalas memoriāla teritorijā tika atklāts Lipkes bunkurs (iespēja virtuāli iekļūt bedrē, kurā patvērās no nāves bēgošie cilvēki un par kuru vienīgā vizuālā liecība ir Žaņa Lipkes dēla Zigfrīda bērnu dienu zīmējums), ir notikusi starptautiska konference un diskusijas par pilsonisko drosmi, kā arī par holokaustu un karātavu humoru, izrāde Puika ar suni un grāmatas Lipke’s List (izdevuma Cilvēkglābējs Žanis Lipke tulkojums angļu valodā) atvēršana.
No ārpuses konspiratīvā un miniatūrā muzeja teritorijā atrodas vieta gan iespaidīgai pamatekspozīcijai, gan diskusijām, gan teātra izrādēm un mākslas izstādēm. Simpozija ietvaros tur atvērta arī Diānas Dimzas-Dimmes personālizstāde Mājvieta, kas tematiski atbilstoši iekārtota divās pagrabstāva zālēs un vestibilā.
Visu laiku nemiers
Jau divus gadu desmitus izstādēs novērojams, ka Diānas Dimzas-Dimmes radošā metode balstās vēsturiska materiāla izpētē un tā iedarbinātās pārdomas meklē ceļu, kā kondensēties vizuālā mākslas darbā. Apmēram tā, kā migla kondensējas redzamā un taustāmā rasas pilē. Tā kā šīs pārdomas iedvesmo dažādi avoti, bieži rakšanās personiskās identitātes vēsturē un arī vizuālais rezultāts ir gana daudzveidīgs. Māksliniece nevairās no izteiksmes līdzekļu, materiālu, formātu un mediju dažādības, taču vienmēr saglabā sava rokraksta specifiku. Arī izstādē Mājvieta ir vērojama visai eklektiska aina, kuru kopā noturošā ideja – māja – ir tik stipra, ka harmoniski ļauj savienot veselu mediju miksli – līnijzīmējumu, lielformāta glezniecību, video, instalāciju ar sīkplastikas elementiem, dažādas materialitātes objektus, kā arī drukātu un ar roku vilktu tekstu.
Nav šaubu, ka Mājvietas tēma ir aktuāla un neizsmeļama, kaut arī mūsu laika mākslinieki nemaz tik bieži to neekspluatē. No iespaidīgākajiem neseniem risinājumiem pirmie prātā nāk keramiķes Līgas Skariņas un tēlnieka Ivara Drulles mākslinieciskie pētījumi, kas iedziļinās pamesto māju traģēdijā attiecīgi Latgales un Vidzemes lauku ainavā, kā arī gleznotājas Martas Veinbergas no lielveikalu akciju uzlīmēm veidotās pilsētu mikrorajonu daudzstāvu namu ainas.
Diāna Dimze-Dimma pievēršas bezgala dažādi uzlūkojamam un interpretējamam māju jautājumam uzreiz no diviem galējiem skatpunktiem: no viena gala turpina vērpt savu ģimenes stāstu, kas aizsācies, iztēlojoties, kā un kur viņas mammu, mazu ebreju meitenīti Mirjamu, no nacistiem slēpuši zvejnieki Mangaļsalā, no otra gala – kā šodien jūtas cilvēki, pandēmijas ierobežojumu dēļ trinoties cits gar citu un savas mājvietas sienām. Turklāt ievadtekstā māksliniece atgādina par vēl vienu tāltālu, tāpēc parasti ignorētu skatpunktu: "Mājvieta var izrādīties gaistoša mums visiem. Arī zemeslodes nemiers, kuru atsakāmies pamanīt, jo šobrīd atrodamies zaļā pļavā, ledāji kūst kaut kur citur."
Nekad. Nekad. Nekad
Saistībā ar norises vietu galvenā uzmanība koncentrējas holokausta upuru sajūtās par atņemtajām mājām un slēpņiem, kur patverties no nāves, piemēram, Marģera Vestermaņa sajūtā, ka mežs ir mājas. Abstraktas pelēku un citu siltu toņu gleznas ar nosacītiem nama motīviem papildina aizkustinoši dažādu autoru memuāru citāti, kas iedvesmojuši tās gleznot. Zāles vidū uz koka bluķiem izvietotas vecas zāģa ripas, kurās iegleznotas vai ar krāsainām figūriņām izspēlētas skarbas, baisas mizanscēnas, kuras arī pavada teksts. To vidū izceļas stāsts par zēnu, kurš tika nosaukts par Jamo, jo viņš bija piedzimis bēgļu bedrē ("jama" – bedre krievu valodā). Otru zāles sienu sedz zīmējums, kurā vārda tiešā nozīmē atklāta uguns uz dvēseļu mājām.
Izstādē daudzkārt atkārtotais mājas simbols sasaucas ar memoriāla veidolu – Zaigas Gailes veidoto t. s. melno šķūni, kura tēls savukārt aizgūts no Ķīpsalas zvejnieku šķūņiem un sasaucas tiklab ar Noasa šķirstu, kā apgāztu laivu, kas arī simbolizē patvērumu. Manuprāt, bagātīgās izstādes izteiksmīgākie darbi ir askētiskie zīmējumi ar rokrakstiem melnos mājiņveida rāmīšos, tomēr respektēju mākslinieces vēlmi izstāstīt ja ne visu, kas uz sirds, tad iespējami daudz stāstu, apzinoties, ka mēs taču dzīvojam blakus vai tieši tajās mājās, kurās dzīvoja tie, kas toreiz citus nodeva, un arī tie, kas glāba.
Skatītāju ievada un pavada videocilpa ar mākslinieces acīm un balss ierakstu: "Nekad. Nekad. Nekad", ekrāna priekšā ir novietotas trīs mājiņas. Zem pirmās, kā izbirušas gaisā, ķepurojas sīkas cilvēciņu figūriņas, zem otrās tek asins straumītes, zem trešās glabājas daudzas atslēdziņas.
Diāna Dimza-Dimme
Izstāde Mājvieta Žaņa Lipkes memoriālā līdz 21. februārim