Starp kanonizētajiem XIX/ XX gadsimta mijas krievu literatūras titāniem (Ostrovskis, Tolstojs, Turgeņevs, Čehovs, Gorkijs) Ļevs Tolstojs ir visnoslēpumainākais cietais riekstiņš. Vārdos būdams patriarhālās, pareizticīgās ideoloģijas despots, nātnos garkreklos allažiņ tērpies grāfs darbos un dzīvē bija visai liberālu uzskatu piekritējs (sagādādams mocības Sofijai Andrejevnai). Kā Antonam Čehovam bija savs bariņš "antonovku", tā Tolstojs nesmādēja ik sādžā ieviest personīgo "kukolku" (lellīti) – latviski un tieši runājot – mīļāko no vienkāršu ļaužu aprindām. Rakstniekam bija 13 bērnu, ja skaita oficiāli reģistrētos.
Ķermeniska vaļība – garīgas mokas
Ļoti savdabas bija arī Tolstoja attiecības ar pareizticību un tās institūtiem – slavenā rakstnieka disputs ar reliģijas priekšstāvjiem apogeju sasniedza 1901. gadā, kad Svētā sinode izslēdza Tolstoju no baznīcai piederīgo rindām (rakstnieks gan atbildi parādā nepalika). Tolstojs pats ne reizi vien minējis, ka drīzāk ir kristietis budists un atbalsta "nepretošanos ļaunumam", kā arī pieticību materiālās lietās kā savas dzīves pamatprincipus (kaut gan kā Krievijā un Eiropā pulka izdots rakstnieks Tolstojs bija ārkārtīgi labi pārticis no radošās darbības vien).
Pasaka pārvēršas murgā
1886. gadā sacerēto lugu Tumsības vara (JRT – ar nosaukumu Tumsas vara jeb Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam) Tolstojs apzīmē par traģēdiju. Skatoties režisora Gata Šmita iestudēto trīsarpus stundu divdaļu opusu Jaunajā Rīgas teātrī, to vis nepateiksi. Drīzāk – grotesks farss ar dažādu žanru "iestarpinājumiem", kas pamatīgi mulsina skatītāju, neļaujot tam justies komfortabli – tā, režisors ar šo, lūk, gribēja pateikt šādu domu.
Normunda Naumaņa recenziju izrādei Tumsas vara lasi 11. septembra KDi!