Kad nākas skatīties vairāk vai mazāk postdramatiskā teātra tehnikā veidotas izrādes par politikas norisēm, vēstures faktiem, kā arī sabiedrības aktualitātēm, neglābjams atskaites punkts ir, manuprāt, pagaidām nepārspētie Valtera Sīļa 2011. gadā Ģertrūdes ielas teātrī iestudētie Leģionāri – ne tāpēc, ka perfekti un neapstrīdami, bet savas dzīvās, sāpīgi urdīgās, tomēr reizē arī pašironiski atsvešinātās intonācijas dēļ. To, cik ļoti Sīļa (un dramaturga Jāņa Baloža) intonācija atšķiras no citu režisoru vingrinājumiem sabiedriski politisko aktualitāšu atspoguļošanas jomā, var nepārprotami sajust, ar nelielu laika atstarpi noskatoties V. Sīļa jaunāko iestudējumu Barikādes Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī un Andreja Jarovoja Heavy Metal Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā.
Ragana Prunskiene un citi zvēri
Dramaturgu Jāņa Baloža un Godas Dapšītes veidotā luga Barikādes, kas tapusi, iesaistot arī astoņus aktierus, apzināti skaldīta krasi atšķirīgās ainās. To ir daudz. Sākotnēji teātris mājaslapā bija norādījis provizorisko izrādes ilgumu – pusotras stundas, – bet beigu beigās ir tapušas trīsarpus. Ja godīgi – par daudz. Bet ne tāpēc, ka garlaicīgi, bet tāpēc, ka šīs stundas ir piesātinātas un pārsātinātas. Uz beigām tā pati publika, kas nule pērkondimdoši smējusies vai saspringti klusējusi, sāk knibināties un uzkrītoši skatīties pulkstenī. Tomēr beigās visi lec kājās un ilgi nelaiž aktierus prom. Mazā zāle ir pārpildīta, uz trepītēm sēž jaunieši. Lai gan Lietuvas presē esot parādījušās ļoti dažādas atsauksmes (kas ir gluži objektīvi), publika lielā mērā tomēr ir aktieru un režisora pusē.
Ata Rozentāla recenziju par Valtera Sīļa izrādi Barikādes un Andreja Jarovoja Heavy Metal lasi 13. marta KDi!