Intīmi. Patiesi. Sirsnīgi. Nesamudžināti. Tīri. Ļoti personiski. Niansēti un ar aizgājušo 70. gadu naivumu un ideālismu, kas Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša un tolaik kompozīcijas studenta Jāņa Lūsēna dzimtenē vēl nepazina patērētāju kultūru. Šādi rokkoncertā, kas notika nevis milzu arēnā, bet gan novembra vidū atklāja jauno mūzikas namu Daile ar 400 skatītāju vietām, tika svinēta Ojāra Vācieša 80 gadu jubilejas atcere. Koncertizrāde, kuras saturu veido 16 jaunas Jāņa Lūsēna dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju un kuras vienīgais aktieris – pārmaiņus gan dziedātājs, gan teicējs – bija Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris, organiski iederas jaunajā koncertvietā, kas šķiet kā radīta dzīvās mūzikas notikumiem, kuru varoņus no publikas nenorobežo rampa vai apdullinošs skaļums.
Blūzs, roks un dziesmas sveces gaismā
Sulīgs, ar neaizmiglota patiesuma garšu izjusts blūzs. 70. un 80. gadu rokmūzika, kurā vieta gan melodiskām liriskām dziesmām, gan bigbīta un R&B ritmiem, ir skaņu pasaule, kas vēl uzrunā ļoti tieši un no sirds, jo vēl nav atsvešināta ar tehnoloģijām, kuras strādā precīzāk par cilvēku. Te viss ir īsts cilvēka roku darbs, nevis bungmašīnu vai datorā ieprogrammētu slāņu summa. Jānis Lūsēns, kurš speciāli šai programmai iepircis 70. gadu vintage mūzikas instrumentus, kā zivs ūdenī jūtas pie Hammond ērģelēm ar peldošo skaņu un elektriskajām Fender Rhodes klavierēm, kuras spēlē ar nevaldāmu liela bērna prieku.
Izcili muzicē abi ģitāristi – Aivars Gudrais un Viktors Eunapu, drošs programmas balsts ir basģitārists Jānis Lūsēns juniors un Mārtiņš Linde pie bungām. Reiņa Suhanova askētiskā, minimālistiskā scenogrāfija melnajā zālē neuzspiež nekādas asociācijas, ļaujot katram sevī izdzīvot dzeju un mūziku. Tā ir izrādes priekšrocība, jo līdz ar to izdotajā CD ierakstā dzirdes uzmanību pievērš katrs sīkais negludums Ķestera dziedājumā. Diskam drīzāk ir gleznu reprodukciju albuma funkcija – atsaukt atmiņā izstādē redzētos oriģinālus.
Jāņa Lūsēna jaunā "70. un 80. gadu" mūzika ir melodiska mīlas dziesmu lirika, taču brīva no žanra banālajiem stereotipiem. Dziesma Tev savā klusinātajā skanējumā un ar klavieru pavadījumu (kopā ar akustisko ģitāru un maigi ar slotiņām skartajām bungām) ir īsts harmoniska lirisma paraugs, ļaujot atvērties un uzplaukt raksturīgajam melodiski harmoniskajam kodolam. Smalkas un melodiskas kamerroka pērlītes ir Asteru zilganā miglā savā pakāpeniski augošajā melodijā un sirsnīgā mājas muzicēšanas noskaņā izpildītā Un tad kļuva tik kluss – kā romance, kas dziedama sveču gaismā.
Cilvēciskais mērogs
Pie muzikālā lirisma virsotnēm pieskaitāma arī Tikai ar poētiskajām ģitāras solo iespēlēm un nostalģisko noskaņu, kurai labs sabiedrotais ir Ķestera rāmi izturētā dziedājuma maniere. Nemaz jau nerunājot par visa koncerta kvintesenci – tituldziesmu Puses, kas koncerta noslēgumā klavieru pavadījumā izskan cildeni, pārliecināti un mierpilni. (Tajā jaušams arī kaut kas no amerikāņu minimālistu Filipa Glāsa un Džona Adamsa harmoniju mijas nesteidzīguma.)
Kārtīgs blūzs, kurš lieliski piestāv Ģirtam Ķesterim arī vokālajā aspektā, uzrunā dziesmās Visas pasaules puķes (pārmaiņus ar "parasto", ierasti lirisko, emocionālo dziedājumu) un Par vieglu elpu, kura programmas kontekstā izceļas ar iezīmīgiem ritmointonācijas aprāvumiem un dramatiski "kliedzošu" piedziedājumu, kura instrumentālajai partitūrai ir jau smagās rokmūzikas spēks. Dziesma Nakts, kuru Lūsēns pabeidz ar F. Mendelszona Kāzu marša citāta alūziju, ļauj "blūzmenim" Ķesterim izvērsties vīrišķīgi zemajā baritonā. No tās pašas (blūza) saknes ir arī roks, kura mūzikas enerģija, svelme un naivi mutuļojošais prieks dažbrīd pat atļaujas nepakļauties dzejas vārdiem – tādiem kā "mierīgi kā sniegs", "guļ", "klusām", "stāv", "koncertzāles dus", "aizmidzis sirms muzikants" dziesmā Tu guli manās rokās. Vēl impulsīvāk roka pasaule uzrunā dziesmā Piezvani un Nē, es nevaru, kurās Lūsēns atradis savdabīgas harmoniskās krāsas un neaprobežojas ar tipveida blūza kvadrātu vai citām vienkāršotām stila/žanra formulām. Savukārt dziesmu Tu mani skarbi ritmiskie ģitāru unisoni tuvina smagā roka klasikas arhetipiskajiem paraugiem, bet – ar vidusdaļu kā lirisma atklāsmes salu, kas izteiksmē rada Imanta Kalniņa intonatīvajiem kodiem.
Šo opusu spēks ir tajā, ka gan atsevišķās dziesmās, gan programmā kopumā liriskās dziesmas sentiments un kamermūzikas intīmais dziļums organiski savīts ar rokmūzikas fiziski tiešo enerģiju un blūza neviltoto vienkāršību. Šim kopumam ir cilvēcisks mērogs, kas lieliski sader ar Evitas Sniedzes atlasītajām Ojāra Vācieša vēstulēm, kuras visas šajā monoizrādē pa starpām dziedāšanai nolasa Ģirts Ķesteris. Adresātu vidū – Mirdza Ķempe, Gunārs Priede, Gunārs Grāvis, Leons Briedis.
Atsvaidzinoši ir laikmeta kontekstu raksturojošie teksti, kas improvizētas faktu izlases kārtībā piemin būtisko, kas noticis Ojāra Vācieša un viņa laikabiedru ikdienas dzīvē, Latvijas un pasaules vēsturē, kādi jauni kolēģi debitējuši literatūrā, iestarpinot arī koncertizrādes veidotājiem personiski svarīgo – piemēram, pavēstot, kad pasaulē nācis aktieris Ģirts Ķesteris vai izrādes producente un jaunatklātā mūzikas nama Daile direktore Anda Zadovska.
Koncertizrāde Pus es *****