Divos spilgtos, pirmreizīgos kormūzikas koncertos vienā nedēļas nogalē sevi apliecināja mūsu profesionālās un amatieru kormākslas flagmaņi. Valsts akadēmiskais koris Latvija sava mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā vadībā Lielajā ģildē (24.V) pirmo reizi Latvijā sniedza ievērojamā XX gs. komponista – stilu hameleona Igora Stravinska programmu, izvēloties par sabiedrotajiem Liepājas simfonisko orķestri. Savukārt jauniešu koris Kamēr… jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa pirmās pilnās koncertsezonas finālā ar speciāli viņiem rakstītajiem amerikāņu komponista Džona Lutera Adamsa Svētā vēja dziedājumiem pieskandināja Tabakas fabrikas skarbo vidi (25.V, 26.V)
Edipa slazds
Opera-oratorija Ķēniņš Edips (Oedipus Rex, 1927), kuru reiz, skaņdarba pusgadsimta jubilejā 1977. gadā, Aleksandra Viļumaņa diriģētā koncertuzvedumā ar Kārli Zariņu titullomā un Laimu Andersoni- Silāri Jokastas lomā iestudēja arī mūsu Operā, bija kora Latvija Stravinska vakara virsotne, kas, neraugoties uz mūzikas valodas sarežģītību un koncentrēto bezkompromisa drāmu, uzrāva kājās Ģildes publiku. Te visā godībā atklājās kora vīru grupas balsu spēks un ansambļa rūdījums (skaņdarbs sacerēts vīru korim, solistiem un simfoniskajam orķestrim). Spēcīgā, saviļņojošā un profesionāli grodā interpretācija, kas izcēla meistarīgi veidoto, dinamisko, spriedzē arvien pieaugošo skaņdarba dramaturģiju, to darīja par vienu no šīs muzikālās sezonas spilgtākajiem notikumiem vispār.
Par to jāpateicas arī solistu sastāvam, kura īpašā rota bija jaunais krievu tenors Boriss Stepanovs un mūsu Operas mecosoprāns Ilona Bagele. Abi ne tikai vokāli iespaidīgi varoņi Edips un Jokasta ar plašām balsīm un mērķtiecīgu intonāciju, bet arī absolūti ticami personiskajā attieksmē pret atveidojamajiem antīkās Sofokla traģēdijas personāžiem. Viņi tie vienkārši bija! Boriss Stepanovs, kurš pērn šeit viesojās G. F. Hendeļa oratorijā Aleksandrijas svētki, ir zelta atradums. Atvērts un spēcīgs tenors ar skaistu, "apaļu" tembru, piedevām arī vokāli veikls Stravinska melosa barokālajos vijumos. Patiess mākslinieks bez tenoru uzpūtības, par viņu noteikti vēl dzirdēsim! Pamanāms un vokāli nevainojams savā vienīgajā – Gana dziedājumā bija arī mūsu pašu jaunais tenors Dainis Skutelis.
Folkloriskās krievu horeogrāfiskās ainas Kāziņas (1923), kuras koris Latvija jau ar panākumiem atskaņojis vairākkārrt ārzemēs (tajā skaitā Krievijā), gan iegāž pašas sevi, ja netiek atskaņotas kā absolūtā mūzika bez teatrālisma. Stravinska vokālās partitūras polifonijas blīvums kopā ar sitaminstrumentu un četru klavieru ritmiem, kurus teicami koordinēti izspēlēja Mārtiņš Zilberts, Rihards Plešanovs, Elīna Bērtiņa un Juris Žvikovs, vienkārši aizsedz krievu valodas dialektu krāšņumu. Mūzika drīz kļūst vienveidīga, tik dragājot vien uz priekšu. Šķiet, ka diriģenta uzņemtais, galēji straujais temps šo paša opusa vājo punktu tikai padziļināja. Tiesa, tas apliecināja kora, tajā skaitā kora solistu Lailas Linejas, Evitas Tarandas, Rūdolfa Bacāna un Agra Puķes elastīgo profesionālismu un izturību.
Gājputnu ceļojums
Apbrīnas vērtu varoņdarbu veicis koris Kamēr… ar tā jauno diriģentu Jāni Liepiņu iestudējot vēju un putnu balsis visā to daudzveidībā, kādu, dzīvodams Aļaskas ziemeļu dabas majestātiskajā pirmatnībā, saklausījis un 14 daļu cikla Svētā vēja dziedājumi nošu lapās atveidojis amerikāņu komponists Džons Luters Adamss. Tā ir ļoti neparasta partitūra, kas, ieskaitot publisko ģenerālmēģinājumu, trīs vēlus vakarus skanēja un – vārda vistiešākajā nozīmē – atdzīvojās Tabakas fabrikas skarbajos mūros. Piecdesmit kora dziedātāji, nemitīgi pārvietojoties telpā tā, ka skaņa apkļāva klausītājus no visām pusēm, intonēja ļoti individuālas un oriģinālas, vokāli neparastas muzikālās partijas. Dzidri treļļojot, ūjinot, pīkstot, spalgi spiedzot, murrājoši guldzinot paceplīša, kaiju, pūču, dzērvju, dūju un sazin vēl kādu putnu balsīs, kas lika justies kā gājputnu pavasara vai rudens "sapulcēs". Turklāt Margo Zālītes režijā un Ginta Gabrāna gaismu vidē jaunieši identificējās ar gājputniem, kuri pustumsā pulcējās un nemitīgi pārgrupējās, piedzīvojot prieku, satraukumu un izbailes, cīnoties par savu vietu uz varbūt vienīgā dreifējošā ledus gabala vai vienkārši svinot dzīvību.
"Mani neinteresē stāstu stāstīšana mūzikā. Es drīzāk ceru skaņdarbā uzburt savādas un skaistas vietas," – Dž. L. Adamss vēlas vest klausītājus saviļņojošā ceļojumā. Neuzbāzīgi, taču ļoti atbilstoši un konsekventi teatralizētajā iestudējumā tas patiešām izdevās. Turklāt ne tikai "vērojot" putnus, bet arī izbaudot vēja skaņu līganās kustības, kā arī statiski meditatīvas debesu gleznas – ar zvaigznēm vai parhēliju – četru sauļu vai mēnešu optisko ilūziju. Starp citu, nākamie šim opusam ķersies klāt profesionāļi – amerikāņu labākais profesionālais kamerkoris The Crossing, kura diriģents Donalds Nellijs ir visas pasaules laikmetīgās mūzikas (arī latviešu!) atskaņošanas fanāts.