Ticu, ka varu lidot – I Believe I Can Fly – rakstīts uz balta kartona kvadrāta. Tas ir viens no pirmajiem Kristiana Brektes darbiem, kas paveras skatienam viņa personālizstādē galerijā Alma, kuras pirmajā zālē ar tumšsarkanajām sienām valda krēsla. Vēstījums, kam varētu pārmest pārmērīgu patosu un banalitāti, tuvāk aplūkots, izrādās neganti ironisks (lai gan patosa un banalitātes izstādē ir pārpārēm). Uzraksts ir salikts no melni krāsotiem putnu kauliņiem, kuri, skaidrs, ir vien apgrauztas paliekas no kādreizējo lidoņu ticības un spējām lidot vēl kādu reizi. Materiāls – kauli – un šrifts, kādu tie veido, signalizē par piederību noteiktas subkultūras vizuālajām izpausmēm. Kādas – neprasiet, jo nav nekā smieklīgāka par pusmūža mākslas kritiķi, kas grumbās sarauktu pieri cenšas iejusties jauniešu subkultūru vēstījumos un analizēt tās pēc augstās mākslas kritikas šablona.
Ņemot vērā, ka parasti mūzika ir tā, kas konsolidē līdzīgas dzīves izjūtas indivīdus noteiktā subkultūras grupējumā, mani ikreiz pārsteidz nesagatavotu paziņojumi presē, ka triumfāli atkalapvienojusies kāda leģendāra mūzikas blice, par kuras eksistenci līdz šim nekas nav dzirdēts. Turklāt subkultūru mūsdienās ir daudz, tās ir sazarotas un savstarpēji nedraudzīgas un bez žēlastības atmasko pozerus – cilvēkus, kas tikai izliekas piederīgi noteiktam savējo lokam. Tie, kas iepriekš bijuši pazīstami ar Kristiana Brektes daiļradi vai kas atpazīst vizuālus kodus, kurus viņš lieto, noteikti sapratīs, par ko ir runa.
Šķiru barjeras pārvarēšana
Atšķiras arī izvēles, kuras izdara paši subkultūru adepti, kļūstot vecāki un ieņemot zināmu stāvokli sabiedrībā, – vieni nekādi nespēj izkāpt no jaunības tēla, tāpēc esiet droši, ka ielās bieži sastopamajiem vecajiem hipijiem un pankiem kādreiz pievienosies pensionēti metālisti, emo un hipsteri. Citi pārvar šķiru barjeras un kļūst par kārtīgiem vidusšķiras vai pat augstākās vidusšķiras locekļiem.
Kristians Brekte balansē – viņa mākslā arvien netrūkst lecīguma, spontanitātes un tiešuma (kvalitātes, ko savulaik mākslā ienesa panku kultūra), taču atrašanās Mākslas akadēmijas mācībspēka postenī un izstādīšanās Klusā centra dārgākā gala galerijā Alma, kas gan ir pavisam tuvu Andrejsalai, kur Brekte sāka karjeru, vien ir ironiska. Viņa nostāju acīmredzami divdomīgajā situācijā rāda daudzie pašportreti – manuprāt, ne tik daudz pozēšana kopā ar galvaskausu (aprobētu vizuālu paroļu, nevis oriģinālu tēlu lietošana – vienalga, vai tās būtu hipiju puķes vai hipsteru rūtis, – vispār ir subkultūru mākslas nepieciešamais, bet vājais punkts), cik kāda pavisam maza bildīte: Brekte, ielīdis zārkā, rāda mums, rūdītajiem mākslas mīļotājiem, mēli.
Čurugalva interjerā
Šeit būtu vietā precizēt, pret ko ir vērsts subkultūru mākslas protests. Pretēji izplatītam viedoklim tā nebūt nav augstā, akadēmiskā māksla. Īsti pagrīdes iemītnieki tādu nemaz nepazīst, ko nevar teikt par labi izglītoto Kristianu Brekti. Melni noskaņoto būtņu agresija ir vērsta pret popkultūru, kas tikai virspusēji atdarina mākslu, pārvēršot to salkanā parodijā, vai arī atsevišķiem augstās mākslas paraugiem, ko par popkultūras klišejām ir padarījis tirgus.
Piemērs Brektes izstādē nav tālu jāmeklē: darbs Zelta domas ir stikla karafe galvaskausa formā, kas pildīta ar urīnu. Materiālam nevajadzētu būt pārāk šokējošam (atcerēsimies Jura Putrāma un Viļņa Zābera darbus, kas sen atzīti par latviešu laikmetīgās mākslas klasiku), bet, protams, Brektes "čurugalva" ir viena no neskaitāmām parodijām, kritiskām variācijām par Demjena Hērsta briljantiem rotāto galvaskausu, kas kļuvis par apnicīgu komercmākslas paraugu, visbiežāk reproducētu dzeltenajā un glamūrajā presē. Šādi virzītā kritikā augstā māksla un subkultūras nebūt nav pretinieces – tipiskam patērētājam mākslas augstākais punkts šķiet, piemēram, Pučīni operas, savukārt Haidna cienītājs atradīs kopīgu valodu ar metālistu pārliecībā, ka pasaule iet uz galu.
Kristiana Brektes māksla kļūst arvien grafiskāka, vizuāli tīrāka, tas eventuāli padara to pieejamāku brīvdomīgas vidusšķiras gaumei. Dienasgaismas spuldžu piecstaru zvaigzne, lai arī apgāzta, labi iederētos dārga dizaina interjerā. No otras puses, iezīmējas refleksija – izstāde kopumā ir ne tik daudz subkultūras izpausme kā vēstījums par to – patiešām, kas gan būtu mākslinieka biogrāfija bez vētrainas un reizē romantiskas jaunības, kurā gribas fotografēties uz fjordu fona kopā ar draudzeni, abiem izkrāsojot acis kā vienlaikus uz visām pusēm sprāgstošas melnas asaras?
Kristians Brekte
Izstāde Beigts nav miris
Galerijā Alma līdz 9. janvārim