Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Kristīnes Želves stāsts un mīts. Recenzija

Kristīnes Želves debijas krājumā Meitene, Kas Nogrieza Man Matus lasāmi septiņi stāsti, sarakstīti jau pirms laba brīža – ap 2003. – 2004. gadu, tad arī daļa no tiem publicēti periodikā. Kāpēc tik ilgs ceļš līdz lasītājam, autore stāsta intervijā: “Kad rakstīju šos stāstus, man vispār nebija nekādu ambīciju, ka publicēšu grāmatu.

Nē, nebija arī domas tos nevienam nerādīt, nekad nepublicēt un turēt dziļākajā atvilktnē, bet konkrēti noformulēta mērķa, ka jāizdod grāmata, man nebija. No literārajām aprindām atrados tālu, vispār īsti nesapratu, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Sākumā mani stāsti vienkārši ceļoja no rokas rokā – vispirms devu tos lasīt saviem tuvākajiem draugiem – piemēram, mūziķim Hardijam Lediņam un viņa mammai tulkotājai Rutei Lediņai, dzejniecēm Liānai Langai un Mairai Asarei, gleznotājam Miervaldim Polim... Viņi mani mudināja publicēties.”

Lasu Kristīnes Želves prozu – un acu priekšā kā dzīvs stalti saslienas mazliet īdzīgs un depresīvs, toties bezgala dziļdomīgi noskaņots kritiķis, un salti vēstī, ka, lūk, autores iecienītā tēma ir deviņdesmito gadu bohēmiski nospriegoto ļauži sadzīve, bet viņas pastāstiņi – būtībā nekas vairāk kā ērmīgu īpatņu portretējumu kolekcija. Kolekcijas unikālie eksemplāri – Trakais cilvēks ar visu Likvidatoru (Likvidators, Trakā cilvēka brālis) un Villijs, kurš uzskata, ka “cilvēks ir dzīvei nepiemērots” (Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy). Lai arī skarta tikai garāmejot, tomēr itin dzīvīga ir arī galīgi dullā dzejniece, kuru vēstītājas paziņas mamma Jāņu rītā sev par lielu pārsteigumu atrod pliku sēžam virtuvē (Dzejnieces drēbes), taču citkārt rodas iespaids, ka gan kolekcijas eksemplāri, gan paši stāsti palikuši vien nevērīgu skicējumu līmenī – tāda ir Babuška (Kaimiņiene), aktieru triumvirāts (Aktieri) un Meitene Ar Zilu Lentu Kabatā (Meitene, Kas Nogrieza Man Matus); krājumu noslēdzošais stāsts Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav ne stāsts, ne skice, bet vispār paliek karājamies gaisā. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka stāstītājas ķēriens autorei piemīt, par ko visuzskatāmāk liecina Likvidators, tomēr stāstiņi šķiet pārāk virspusēji, pārāk vienpusīgi, pārāk sekli, pārāk vieglprātīgi, pārāk...

Aizbāzīsim potenciālajam kritiķim muti, kamēr viņš nav sarunājis galīgas muļķības. Ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, sintētiskai, nopietnai, visaptverošai, metaforiskai, intelektuālai, dziļai, sarežģītai utt., utt. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā.

Pirmais iespaids, kādu rada Kristīnes Želves proza, – tas ir tieši šis dzīvīgums un vieglums, kas mazliet ietonēta ar nostalģiju un (paš)ironiju. Autore līdz ausīm iekšā deviņdesmito gadu realitātē (retumis pakāpjoties atpakaļ arī līdz astoņdesmitajiem), varbūt vienīgi matu gali lāgiem noplivinās kādās pārpasaulīgi metaforiskās sfērās, īpaši Likvidatorā lasāmajā absurdajā diskusijā par mākslas būtību un sūtību, bet arī tie tiek nogriezti titulstāstā. Ne viens vien klasiķis pirmatklājēja priekā nesaskaitāmi kārtējo reizi formulējis spārnoto domu, ka panākt prozā viegluma iespaidu – tas ir ārkārtīgi smags darbs. Nudien nezinu, kā ar viegluma/smaguma attiecībām ir Kristīnei Želvei (stāsta, patrāpoties īpatņi, kuriem tiešām rakstīt esot viegli – man gan ar tādiem nav gadījies saskarties), taču arī viņas stāsti nebūt nav tik vienkārši un brīžiem varbūt pat primitīvi, kādi tie liekas pirmajā acu uzmetienā. Teiksim, citādi pagalam nepretenciozā Kaimiņiene – nepretenciozs ir gan pats stāsts, gan tajā aprakstītā Babuška: maza epizode no komunālā dzīvokļa sadzīves. Taču šo epizodi krietni augstākā līmenī paceļ stilistiskie pekstiņi: teksts rit aizgūtnēm, bezmaz galotnes norijot, klūpot pie punktiem, lecot pāri komatiem un uzplēšot mēli uz izsaukuma zīmēm; teksts pat ne plūst, bet virpuļo, nemitīgi aizšaujoties sānceļos, tur atmetoties domu plūsmas strupceļā un ar spēju pārlēcienu atgriežoties pie vēstījuma centrālās ass, kas nemaz tik centrāla nav, jo visas šīs norises jau pašas par sevi atrodas kaut kur esamības perifērijā. It kā pašsaprotama lieta – tekstam jēgu piešķir nevis gudrās domas, kas tur sastūķētas, vēl ar kāju pieminot (tādā gadījumā par šedevriem pārtaptu aforismu krājumi), bet visādas ekstravagances, kas lāgiem nievīgi tiek dēvētas par formālām un tāpēc uzlūkotas kā otršķirīgas. Cits piemērs – stāsts Praktiskie darbi: kaut kāda grūti notverama asociācija saista pirmajā rindkopā piesaukto Daugavmalu, kur mīklainos apstākļos gājis bojā Villijs, ar pašās beigās pazibošo un stāstam citādi nenozīmīgo un pat īsti nevajadzīgo Jāni Daugavieti, kurš piezvana Villijam, ironiski apvaicājas, vai viņš nav miris, taču drīzumā nomirst pats. Daugava, protams, par nāves upi gluži nekļūst, tomēr asociācija nostrādā un atstāj vārdos grūti formulējamu neskaidrības sajūtu, kas liek apjaust telpu tālu ārpus stāsta robežām. Līdzīgi tas notiek Likvidatorā: Trakā cilvēka bezjēdzīgā māksla jautrajai un pilnīgi bezjēdzīgajai jezgai pa vidu piepeši sasienas ciešā mezglā ar absolūti racionālā Likvidatora bezjēdzīgo vaļasprieku, muļķīgu uzrakstu kolekcionēšanu. 

Noprotams, ka stāsti nav rakstīti, domājot par to apkopošanu grāmatā vai vismaz ciklā, tomēr dīvainā kārtā tie veido, neteiksim, pabeigtu, bet vienotu ainavu, kas jau pati par sevi vēsta par autores izkopto poētiku. Vēstītājas personība – visi stāsti sarakstīti no pirmās personas skatpunkta – būtībā ir tikai papildus elements, kas šo vienotības efektu pastiprina. Ainavas priekšplānā, protams, dzīvesprieks un nostalģija komplektā ar deviņdesmito gadu Rīgas sadzīves bildēm: joprojām pastāvošajiem komunālajiem dzīvokļiem, dzelzceļa staciju bufetēm, videokasešu nomām, šņabi diennakts kioskos un tukšām importa dzērienu pudelēm, ar kurām lepni tiek dekorēti dzīvokļi. Šoreiz mazsvarīgi nav arī tas, ka vairākiem garāmslīdošajiem personāžiem varētu būt reāli prototipi (bet pavisam mazsvarīgi – cik lielā mērā prototips atbilst attiecīgajam personāžam). Reālo detaļu ir pietiekoši maz, lai nerastos pusdokumentāls atskats pagātnē pēc principa “kad mēs bijām jauni”, tomēr gana daudz, lai stāsti nepaliktu piesaistīti plakanajai papīra lapai. Taču, ja mēs palūkojamies, kas ir aiz šīm norisēm, pareizāk sakot, kas paliek pāri no laika, notikumiem, emocijām, cilvēkiem – mirguļojošā haosa, ko dēvē par esamību? Paliek pāri stāsts, kas tiecas pārtapt mītā. Mīta jēdziens nebūt nav piederīgs homēriskiem aizlaikiematr – katrs laiks rada savus mītus; pareizāk sakot, lai rastos mīts, nepieciešams pavisam maz, kas gan parasti izrādās nepārvarami daudz – to izstāstīt. Kristīnei Želvei tas ir izdevies.

Kā jau teikts, stāsti sarakstīti 2003. – 2004. gadā. Pieļauju, autore gluži nav metusi rakstniecībai ar roku, par ko varētu liecināt pagājušogad iznākušajā krājumā Mēs. XX gadsimts lasāmais stāsts Subretes dienas, kurā viņa parādās gluži citādā skatā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja