Divi nopietni, dziļi piepildīti un saviļņojoši visaugstākās raudzes akadēmiskās simfoniskās mūzikas vakari, kuri pagājušajā nedēļā principiāli izcēlās ārpus kūrortsezonas muzikālo izklaižu komforta zonas, pierādot, ka Dzintaru koncertzālē joprojām ir vieta arī mūzikas mākslas fundamentālajām vērtībām.
Pašatdeves paraugstunda
Igaunijas simtgadei un Igaunijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē veltītajā vieskoncertā pirmdien, 14. augustā, pasaulslavenais igauņu diriģents Pāvo Jervi ar savu Igaunijas festivāla orķestri – pasaules orķestru labāko mūziķu izlasi – un mūsu "akordeona princesi" Kseniju Sidorovu atskaņoja pasaulē visvairāk pieprasītā (uzreiz pēc Arvo Perta) igauņu komponista Erki Svena Tīra Akordeona koncertu Prophecy (Pravietojums) un divus ievērojamā XX gadsimta klasiķa Dmitrija Šostakoviča opusus. Savukārt nedēļas nogalē – 18. augustā – uz šīs pašas skatuves kopā ar Baltijas Muzikālo sezonu simfonisko orķestri un diriģentu Maksimu Eškenazi uzstājās pasaules vijoļmūzikas zvaigzne Džošua Bells, sniedzot brīnišķīgu, romantiski kaismīgu Maksa Bruha Pirmā vijoļkoncerta interpretāciju. Vijolnieks tajā valdzināja ar temperamentu, apbrīnojamu toņa daiļskanību, versmainu temperamentu un apgarotu smalkumu. Tā bija skatuves mākslinieka pašatdeves paraugstunda, kas atmodināja ikvienu un pārcēla citā, līdz kaulam patiesā un izjustā realitātē, kurā pār visu valda mūzikas skaistums. Tā turpinājās arī piedevās spēlētajā Meditācijā no Žila Masnē operas Taīda, vienā no visskaistākajām t. s. bezgalīgajām melodijām.
Personību orķestris
Šodien uzkrītoši daudzo festivālu orķestru sasaukumus bieži diktē tikai praktiskā nepieciešamība vai juridiskas nianses, bet mērķis ir mūziķu piepelnīšanās atvaļinājumā. Igaunijas festivāla orķestris ir pavisam kas cits. Tā ir diriģentu Jervi dinastijas iekoptā ikvasaras Pērnavas mūzikas festivāla izlases paraugvienība, kurā, līdzīgi kā Lucernas festivāla orķestrī un šovasar Liepājā piedzimušā jaunā festivāla Sensus (Liepājā) simfoniskajā orķestrī, spēlē labākie orķestru mūziķi no dažādām valstīm. To pārliecinoši pierādīja Pāvo Jervi 14. augustā diriģētā vieskoncerta mākslinieciskā kvalitāte. Tās radīšanā piedalījās arī divas vijolnieces no Latvijas: Eva Bindere un Sinfonietta Rīga koncertmeistare Marta Spārniņa.
Tikai lielas personības un izcili mūziķi var atļauties likt mūslaiku steidzīgajiem cilvēkiem nedēļas pirmās darbdienas vakarā tik koncentrēti iedziļināties mūzikas traģismā un vēstījuma dziļumā, kāds iekodēts Dmitrija Šostakoviča opusos. It īpaši – dziļi personiskajā Astotajā stīgu kvartetā, padomju režīma apzīmogotajā dzīves drāmā, kuras skaudrums, groteska un izmisīgais lirisms vēl jo iespaidīgāk uzrunāja Rūdolfa Baršaja veidotajā pārlikumā orķestrim – lielās simfoniskās stīgu instrumentu grupas piesātināti sulīgajā skanējumā. Piecdaļīgo kvartetu, kurā dominē lēnie tempi un kuru komponists bija iecerējis kā savu rekviēmu un veltījis fašisma un kara upuriem, ne velti mēdz dēvēt arī par kamersimfoniju, taču Pāvo Jervi vadītajā interpretācijā sasniedza īsti simfonisku mērogu un pārdzīvojuma vērienu, ko līdzīgi kā Šostakoviča dzīvi apliecinošā jaunības opusa 1. simfonijas atskaņojuma gaitā vēl jo vairāk izgaismoja izteikti liriskā protagonista balss – pirmās vijoles (Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas koncertmeistara Floriana Donderera) un čella (Valensijas simfoniskā orķestra čellu koncertmeistara, daudzu starptautisku konkursu laureāta Georgija Aničenko) solo. Kvarteta un simfonijas interpretācijas bija emocionāli neatvairāmas, taču nebija domātas pasīvai, slinkai mūzikas baudīšanai. Tās pieprasīja un arī panāca nopietnu un aktīvu klausītāju darbu, galēju koncentrēšanos. Diemžēl viņiem netika palīdzēts organizatoriskajā aspektā – drukāto programmiņu nebija, bet uz ekrāniem skatuves sānos parādījās tikai skaņdarbu nosaukumi. Nu kā gan lai klausītājs nojauš, cik kvartetā un simfonijā būs daļu? Pāvo Jervi nācās izteiksmīgi pagriezties pret publiku, lai apklusinātu aplausus nevietā. Arī Džošuas Bella koncerta organizētāji, gods kam gods, nodrukājot glītas programmiņas, līdz tādiem sīkumiem kā skaņdarbu daļas nebija nolaidušies.
Sidorovas pravietojums
Ksenija Sidorova, Deutsche Grammophon ekskluzīvā māksliniece, kura kļuvusi par sava instrumenta vēstnesi pasaulē, ar savu spēles meistarību, temperamentu un personības šarmu spēj uzrunāt klausītājus visdažādākajā repertuārā. Brīžiem tas ir gaumīgs reveranss populāras klasikas mīļotājiem (piemēram, pērn arī tepat Dzintaros dzirdētā un CD ierakstītā programma Karmena), brīžiem – kopā ar saviem laikabiedriem komponistiem īstenoti drosmīgi radoši eksperimenti uz dažādu žanru robežas. Šoreiz tie bija instrumentālo krāsu meklējumi, kas arvien bijusi stiprā puse Rietumos plaši pazīstamā igauņu komponista, savulaik rokmūziķa Erki Svena Tīra mākslinieciskajā rokrakstā. Būdams izcils simfoniskā orķestra skanējuma krāsu, harmoniju un tembrālo salikumu meistars, viņš tās neupurē instrumentālā koncerta žanra specifikai, kur uzmanības centrā ir solists un viņa mūzikas instruments.
Akordeona koncertā Prophecy Ksenijas Sidorovas akordeona un orķestra krāsas gan konkurē un sacenšas, gan savijas kopā noslēpumainā, bezgalīgā Visuma telpā vai zemes dzīves ņirboņā. Žilbinoša virtuozitāte un izsmalcinātība solistes un arī orķestra spēlē ir cieši blakus, turklāt vēl piepildot virsuzdevumu – atklājot tēlaini spilgtu vēstījumu. Pāvo Jervi vadītā orķestra un solistes saspēlē Ksenija Sidorova bija gaišredzīga šamaņa lomā, un kopīgais vēstījums patiešām bija pravietojums. Visticamāk – vieds brīdinājums mums visiem?