Kurlmēmo zeme nav siltzemju sapņa iemiesojums, kāds ir Valerija Todorovska filmas Kurlo zeme (1998) nedzirdīgās Jajas izsapņotais patvērums. Režisora Alvja Hermaņa jaunākā izrāde citē un pārfrāzē filmu un to iniciējušo Renātas Ļitvinovas stāstu Iegūt un piederēt, skarbo deviņdesmito pagātnē meklējot šodienas kurluma un mēmuma iemeslus. Tā ir jau otrā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī, kas pievēršas šim laikam, – pavisam nesen pirmizrāde bija režisora Aika Karapetjana iestudētajai Justīnes Kļavas lugai Fēliks, Anatolijs un Ilona, kas ķidā Skrundas lokatora nojaukšanas kontekstus. Ko nozīmē šī nostalģija pēc 90. gadiem? Vai tas bija skarbs, bet vienlaikus arī brīvības laiks, kad politkorektuma rāmji vēl nelika lietot vārdu "nedzirdīgie" vai "vājdzirdīgie"?
Dubultā norise
Izrādē – un tas ir tās spēks – nav didaktikas, nav pamācoša vēstījuma, bet, godīgi atzīšos, pirmo cēlienu skatījos, lai arī ieinteresēta, tomēr ar lielu neizpratni. Nelielā, nošņurkusī telpa ar bijušo godību apliecinošām stikla durvīm centrā, pianīnu pa labi un noskretušu dīvānu pa kreisi ļoti atgādina citas Alvja Hermaņa izrādes ar Čulpanu Hamatovu – Post Scriptum – scenogrāfiju, ko veidojis pats režisors. Tur bija televizors, šoreiz Alvis Hermanis pie sienas novietojis palielu ekrānu, kurā ar pārtraukumiem, tomēr lielu izrādes laika daļu redzam Todorovska filmu krievu valodā. Taču vēl pirms filmas kadriem telpā ienāk trausla, gaišmataina sieviete hipsterīgā pelēkā kostīmā (izrādē lielisks tērpu mākslinieces Janas Čivželes darbs). Tā ir aktrise Čulpana Hamatova. Viņas lūpas kustas, lielajās, tumšajās acīs izmisums, un nevar saprast, kurā valodā ir šie mēmie vārdi. Un tad viņa sāk runāt. Latviski. Izrādē ir ļoti daudz runātā teksta – Čulpana dublē latviski ne tikai savu, Ritas, bet arī citu filmas varoņu tekstu, savukārt ainās, kas notiek bez filmas, ir Renātas Ļitvinovas stāsta pārcēlums ar darbības un situācijas aprakstiem.
Čulpana Hamatova runā latviski tik labi, ka jau pēc dažām minūtēm aizmirsti par to brīnīties un skaties uz to, ko šī aktrise manā pieredzē (esmu redzējusi vairākas Maskavā spēlētās Hamatovas lomas) piedāvā vienmēr, – izcilu aktierdarbu. Aktrisei režisors devis, manuprāt, ļoti sarežģītu uzdevumu: viņa mazliet atsvešināti vēro savas jaunības personāža gaitas filmā, vienlaikus vēlreiz izdzīvojot tajā attēlotos notikumus un norises, kas aprakstītas Ļitvinovas stāstā.
Mūsu acu priekšā Čulpana Hamatova pārvēršas – viņa atkal ir jauna meitene (filmēšanas laikā aktrisei bija mazliet pāri divdesmit), kuru dzīve un brīnišķīgā nedzirdīgā Jaja Kristīnes Krūzes atveidā – tikai labu gribot! – iesviež prostitūcijas un bandītu sabiedrības zaņķī. Ne filmā, ne stāstā, ne izrādē tas neaptraipa Ritu, viņa ir no Soņečkas Marmeladovas svēto ielasmeitu cilts. Bet manu sākotnējo neizpratni rada izrādes formāts – kinofilmas dublēšana latviski un darbībā uz skatuves, kas pirmajā cēlienā šķiet vienīgais izrādes saturs. Tiesa, video dublēšana uz skatuves kā paņēmiens izmantota jau Alvja Hermaņa izrādē Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, tomēr Kurlmēmo zemē ekrāns ir daudz lielāks un novietots centrā, un tajā demonstrētā filma sekmīgi sacenšas par uzmanību ar skatuves norisēm.
Tur ir laime
Kad otrajā cēlienā ekrāns izslēdzas un pēc tam ieslēdzas vien lāgiem, lai rādītu ne vien kinofilmu, bet arī Toma Harjo sagatavoto video ar abu galveno aktrišu rokām, kas glaužas cita gar citu, kļūst skaidrs, ka izrāde ir skaudras pieredzes koncentrāts, kas pārcelts uz tagadni ar skatu nākotnē. Proti, aktrise Čulpana Hamatova ir kā tilts starp filmu, kuru skatās un komentē un kura vēsta par 90. gadu bandītisko Krieviju, un šodienas Latviju, kas ir kļuvusi par patvērumu Čulpanai, kura jau izrādes sākumā atzīst, ka ir zaudējusi balsi. Savu Krievijas aktrises balsi, jo nu ir Jaunā Rīgas teātra aktrise un spēlē izrādē latviešu valodā, kurā puse varoņu nedzird cits citu fiziski, bet visi – pēc būtības. "Visu tikai sev, sev," Jajai pārmet Rita.
Kristīnes Krūzes atveidotā Jaja ir vitalitātes, pašpārliecības un seksapīla iemiesojums. Slaidās kājas, ko sedz vien nelieli šortiņi, līdz bezgalībai pagarina košsarkanas kurpes uz milzu platformas – tādas, sākot ielasmeitas gaitas, saņem arī Rita. Vispār kurpes (arī rozā papīra kurpes, kuras Jaja uzdāvina Ritai) ir tēlains un simbolisks rekvizīts, jo abu meiteņu gaitas ir izmisīgs vāveres ritenis, dzenoties pēc sapņa. Ritai tas ir sapnis par mīļotā Aļošas atsvabināšanu no spēļu parādiem, Jajai – sapnis par kurlmēmo zemi. "Tā ir tāda liela sala. Jūra. Palmas. Sniegoti kalni. Saule. Vienmēr silti. Tur ir laime. Visi ir labsirdīgi, smaida. Par naudu vispār nav jādomā. Nauda vienmēr ir."
Kristīne Krūze Jajas lomā ir apguvusi nedzirdīgo zīmju valodu (par tās atbilstību nevaru spriest, jo šo valodu nepārzinu), ko izpilda graciozām, vijīgām kustībām, un īpašo runas manieri, kas raksturīga cilvēkiem, kuri nedzird savu balsi. Jaja iemīlas Ritā, tomēr ne reizi nepārkāpj meitenīga draudzīguma robežu (uz kaut ko vairāk norāda vien jutekliskais video ar abu aktrišu rokām), viņa zina, ko grib, taču kā straujš dzīvnieks pinas savās vēlmēs. Apzināti viņa pavedina Ritas Aļošu, lai atstumtu puisi no draudzenes. Jaja pavisam noteikti ir viena no labākajām Kristīnes Krūzes lomām, un ar zināmu patriotisku lepnumu var teikt, ka viņa ir cienīga partnere izcilajai Čulpanai Hamatovai.
Nosacītais skaistums
Nedzirdīgo žestus un dūcošo balsi apguvis arī Gundars Āboliņš bandīta Rukša lomā. Viņa personāžs atšķirībā no filmas prototipa aktiera Maksima Suhanova, ir maigām stirnas acīm un alkām pēc mīlestības apveltīts. Viņš neprot būt skarbs pat tad, kad to vēlas. Savukārt jaunā JRT aktiera Toma Harjo piemīlīgais Aļoša pagaidām zaudē uzmanības piesaistīšanā savam ekrāna prototipam – Ņikitam Tjuņinam. Ainā, kurā viņš nospēlē visu Ritas naudu, aktiera darbības ar banknotēm reālajā skatuves laikā nešķiet tik saistošas kā kazino aina Todorovska filmā. Te gan jāpiebilst, ka skatuviskās norises atšķirībā no reālistiskās filmas bieži ir nosacītas – ja filmā notiek apšaude, teātrī par to tiek tikai runāts, ja filmas varoņi izģērbjas, uz skatuves aktieri tikai ar kustībām atveido izģērbšanos, paliekot apģērbti. Šī nosacītība, īpaši ainās, kurās abas draudzenes sinhroni liegām kustībām rāda zīmes žestu valodā, sēžot blakus uz dīvāna, savā skaistumā atsauc atmiņā Alvja Hermaņa 2007. gada izrādi Klusuma skaņas.
Kas tad ir Kurlmēmo zeme šajā izrādē? Vai laimes alku piepildījums vai zeme, kurā jau mīt visi izrādes varoņi, savu egocentrisko vēlmju apsēsti? Izrādes programmā ļoti lieliem burtiem Alvis Hermanis pamato, kāpēc izrāde saucas Kurlmēmo zeme atšķirībā no filmas, kas ir Kurlo zeme. Jo mēmums, apgalvo režisors, ir lielākā Latvijas iedzīvotāju problēma. "Joprojām nespēju saprast, kāpēc Latvijas cilvēki vienmēr klusē," retoriski vaicā Alvis Hermanis. Neesmu pārliecināta, ka šo jautājumu uzdod arī pati izrāde.
Ir kāds brīdis, kad Čulpana izvelk žileti un tuvina to savai delnai, lai mainītu savas varones likteņa līniju plaukstā. Tas ir mirklis, kad man apstājās elpa. Vai tiešām?! Un tomēr ne. Režisors, scenogrāfs, arī dramaturgs Alvis Hermanis izvēlas citu finālu nekā filmā un pavisam citu finālu nekā Renātas Ļitvinovas stāstā. Viņš izvēlas cerību.
Kurlmēmo zeme
JRT Mazajā zālē 13., 14., 16., 17., 20., 21.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas