Latvijas teātru ābolu ķocis: Lucia di Lammermoor Latvijas Nacionālajā operā

Olga Pētersone * * * * *

Sekojot Lukīno Viskonti, es šo uzvedumu nosauktu par Ģimenes portretu marmora interjerā. Traģisks stāsts par to, kā augstāku interešu vārdā divi egoisti (brālis un līgavainis) iznīcina savu mīlas objektu - trauslu meiteni - ir mūžam aktuāls, bet politiskais piesitiens šeit uzsver abu vīru šaursirdību. Uzveduma galvenā vērtība ir tā gaisotne un viengabalainība. Gaisotne apbur, jo visi komponenti ir harmoniski saliedēti - mūzika, drāma, tēlu psiholoģiskais izstrādājums, vizuālais risinājums. Visvairāk iespaido kontrasts starp aukstu marmoru, nedzīvu gaismu, monohromatiskiem tērpiem un - karstām asinīm (asins tiešā un pārnestā nozīmē). Operas personāžus negribētos dēvēt par tēliem, šeit pat otrā plāna varoņi ir pilnvērtīgi raksturi. Taču detalizēti vērtēt Marinas Rebekas spilgto debiju būtu priekšlaikus. Lučijas loma ir pārāk sarežģīta, lai jau pēc pirmās uzstāšanās varētu spriest par pabeigtu darbu. Dmitro Popova skaistā balss, manuprāt, labāk piestāvētu Verdi operu repertuāram, kaut pirmizrādē tā skanēja belkantiski pārliecinoši. Jānim Apeinim novēlētu vairāk piedomāt par savas balss veselību. Šķiet, izrādes vienīgais relatīvais mīnuss bija orķestra skanējums: dažbrīd tajā gribētu sadzirdēt vairāk klasiskās elegances un daiļskanīguma.

Ieva Rozentāle * * * * *

Atsvešināta un fatāla ir Andra Freiberga marmora scenogrāfija, uz kuras vēsā fona mīl un cieš daiļā Lučija. Šoreiz nekādu puskailu ķermeņu vai šampanieša korķu salūtu, nekādu ārēju efektu, vien smalka, estetizēta vide - stilistiski tīra, eleganti atturīga, sudrabaini pelēkbalta, monotona un nepiesārņota. Vienīgi Katrīnas Neiburgas no Itālijas vestie marmora skulptūru sastingušie tēli baisi iznirst un atkal ienirst marmora faktūrās. Kinematogrāfiski kā melnbaltā filmā plūst aina pēc ainas, un tikai Lučijas ārprāta skatā iezīmējas sarkanais, ko jau gaidām, - asiņu akcents uz baltās kleitas. Šī Žagara «filma» vēl dzīvo acu priekšā ilgi. Marinas Rebekas dziedājums ir brīnišķīgs gandrīz vienmēr, pat ja viņas dramatiskais tēlojums šķiet vēl pārāk maigs un starojošā personība - tik silta, sirsnīga, ka brīžiem grūti vai pat negribas viņā saskatīt ārprātīgās izmisumā kvēlojošo Lučiju. Pat ja sarežģītajās koloratūrās gadās kļūdiņa, viņa ir izrādes centrs un notikums, un tieši viņu publika dievina. Aplausi arī viņas vīram un partnerim tenoram Dmitro Popovam - izteiksmīgam, pārliecinošam Edgardo ar izcilu balsi. Apbur abu tembrālā un cilvēciskā saderība. Brīžiem manījām kādu diriģenta un orķestra nesaprašanās brīdi, bet norakstīsim to uz pirmizrādes satraukuma rēķina.

Inese Lūsiņa * * * *

Bezpersoniski aukstajās marmora kapenēs, estetizētajā melnbalti kinematogrāfiskajā vidē, kur uzplaukst Lučijas liktenīgā mīlestība un risinās trauslās dvēseles traģēdija, uzmanības centrā beidzot ir dziedātāji ar savu varoņu raksturu un sadursmēm. Marina Rebeka un Dmitro Popovs - viņu skatuves ķīmija un tēlu attīstība bija pirmizrādes nervs. Rebekas siltais, nokrāsām bagātais soprāns emocionāli piepilda pat visvirtuozākās koloratūras, visam ir jēgpilna intonācija. Iespaidīga arī aktierspēle, ķermeņa valoda. D. Popova izcilais dramatisms gan vokālajā, gan aktiermākslā liek aizmirst par «operu primadonnai». Enriko tēlā Jānis Apeinis sācis ar skatuvisko. Viesturam Jansonam izdodas Arturo aristokrātiskā kantilēna. Ne tik līdzeni, toties tembrāli krāšņāk šajā lomā 26.V izrādē izpaudās debitants Dainis Skutelis. Labs ir tāds skatuviskais iestudējums, kas netraucē mūzikai un ar liekiem teatrāliem žestiem nenovērš uzmanību no tās emocionālā vēstījuma. Ar atsevišķiem izņēmumiem, piemēram, Musolīni militārista pārcentīgums brāļa un Lučijas dramatiskās smagās sarunas skatā, A. Žagara komandai tas ir izdevies. Iederīgi video (K. Neiburga), eleganti tērpi (K. Pasternaka). A. Freiberga scenogrāfija visiespaidīgāk nostrādā traģiskajā finālā, atkāpjoties skatuves dziļumā.